sargi valodu

Vai Tu jau parakstījies par kaut ko tik pašsaprotamu kā mācības valsts skolās valsts valodā?

Iespēja būt homo sapienam

Pašlaik portālā diena.lv 66 cilvēkiem patīk, bet 23 nepatīk ziņa par Osama bin Ladena nāvi, atvainojiet, slepkavību. Vai tie 23 būtu teroristi mūsu pašu vidū? Vai varbūt vienkārši cilvēki, kas saprot, ka cilvēka, al vai kāda, nāve, turklāt nedabiska, vardarbīga un mērķtiecīga, nevar būt par normāla cilvēka prieka cēloni. Nepārprotiet, es te neattaisnoju, ne to kas padarīts 9/11, ne ideoloģiju, ne ko citu. Man šķiet absurdi pret nāvi vērsties ar nāvi, pret naidu ar naidu. Tik tiešām esam „nāves kultūras”* nesēji.

Atminos kādu stāstu par laiku, kad nomira „tautu tēvs” Staļins. Cilvēkiem bija paredzēts sērot. Visiem, arī bērniem skolās, vajadzēja nēsāt sēru lentas ap roku. Mammas māsa šo lenti bija pazaudējusi un no bailēm, ka viņu par to sodīs un rās, raudāja, bet skolotāji domāja, ka par Staļinu raud, saprata, nesodīja... Es varu teikt, ka tas ir citādi, ne tikai tāpēc, ka tas skāra mūs, bet tāpēc, ka nāve bija dabiskas beigas un cerības stars. Vai ziņa par ObL nāvi nes kādu cerību vai arī ir tikai truls atriebes prieks? Manī tā drīzāk sēj bailes un nedrošību par vēl kādu uzbrukumu un virzienu, kurā pasaule dodas.

*Meklējot atsauci uz „nāves kultūras” terminu, atradu šādu radniecīgu domu. Tā ir arī atsauce uz pasākumu, kurā man bija gods piedalīties kā tulkam.

Bezmugurkaulnieks

Tu varbūt esi sakārtojis skapi, lai nebūtu jādara TAS, kas jādara. Varbūt esi sakārtojis istabu, pārbīdījis mēbeles vai pat visu māju izmazgājis. Nebūdams liels sportists, tomēr esi izgājis ārā pabraukt ar velosipēdu vai izskriet kādu apli, jo svaigs gaiss un kustība garīgam darbam var nākt tikai un vienīgi par labu. Esi pagatavojis maltīti, jo ar tukšu vēderu nav nekāda strādāšana. Nemaz nerunājot par to, ka pēc tam vajag atlaisties uz 10 minūtītēm. Konstatējot, ka spožā saule uz taviem logiem skaidri liek saskatīt ziemas laikā uzkrāto netīrumu kārtu un mazāk skaidri to, kas aiz loga, nevar darīt ko citu, kā ņemt bļodu, lupatu, atklāt, ka nav ajaksa un doties uz tuvējo vai varbūt tomēr mazliet tālāko mahimu, un nodoties spodrināšanas priekam. Žonglēt uz palodzes un domāt, vai tik neizskaties pēc pērtiķēna. Tad apsēsties un priecāties, cik skaidri tagad var saskatīt plaukstošos pumpurus, un nožēlot, ka tev ir jāsēž istabā. Pasēdēt vēl tikai mazliet. Tad, sevi žēlodams, tomēr apsēdies savā darbavietā, atver dažus dokumentus tos tūliņ minimizējot, izlasi e-pastus, paskaties „vissvarīgākās” ziņas par karaliskajām kāzām un pēkšņi svētlaimē atceries, ka tautiskajai zeķei ir tāds, nu tāds, caurums tieši papēdī, ar kādu noteikti koncertā, kas tieši pēc 3 nedēļām, nevar dejot. Steidzas adata un steidzas diegs, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Pēc visa šī izdari vēl ko tādu, kas godu tavam intelektam un mugurkaulam nedara it nemaz – vairāku UgunsGrēka sēriju noskatīšanās, sākot no 3.sezonas 139.epziodes (cik senas epizodes arhīvā vien pieejamas).

Es neteikšu, ko no tā visa esmu darījusi es, varat jau nojaust tāpat.

Bet tagad gan pie darba. Vai ne.

Pie baltas lapas apsēžos

Pavakariņoju pēc pilnas programmas, nosnaudos un apņēmīgi piesēdos pie galda ar vienu vienīgu domu: „Jāsāk!” Bet kā un ar ko? Mulsi atvēru tukšu dokumentu un nokristīju par plānotās nodaļas nosaukumu. Tad noklausījos dažas dziesmas tavātrubā. Uzrakstīju 3 dažāda garuma vēstulītes mīļiem cilvēkiem, kas pašlaik un vienmēr ārpus LV. Īstas, taustāmas vēstules/kartiņas, kuras, ceru, būs tikpat patīkami saņemt un lasīt kā man rakstīt. Dokuments manā priekšā kā bija tā arī palika tukšs. Toties atlikušajā vakara daļā izlasīju un sagremoju apm. 1/3 materiālu, tā ka par laimi pumpuriņi raisās. Katram auglim savas nogatavošanās laiks.

Pēdējās dienas sekoju pūcei. Sajūta nudien tāda it kā viņa būtu draudzene.

why go wireless?

Cilvēks var būt tikai viena klikšķa, viegla touchscreen pieskāriena attālumā, bet tik tālu. Nekas nav tik drošs, kā jūtu stīgas.

kad nolaižas priekšsajūta

Vēl nav nekā.

Tikai rītiem ir ceriņu garša

Un balta migla

Guļ ābeļu baltajos ziedos

Es atstāšu visu, kas man te ir,

Jo tas nav galvenais.

Un tie, kas zina, kas ir ceļš,

Tie man piedos.

Vēl nav nekā.

Tikai naktīm nav māju miera.

Ceļa stabiņi staigā ap māju

Un pēc manis meklē un jautā.

Zvaigznes pār pilsētu jumtiem,

Zvaigznes pār upju tiltiem

Atspīd motocikla acīs

Dīvaina priekšnojauta.

Vēl nav nekā.
Motoatslēga guļ uz galda,

Benzīns kannā guļ,

Un braucējs guļ miegā grūtā,

Bet uz ceļa seguma melnā

Ar pirmo rīta rasu,

Ar vēl neskarto rīta rasu

Nolaižas priekšsajūta.

Šonakt vēl māju spilvens

Un ziedošas ābeles dārzā

Bet sarkanas debesis aust,

Un sarkani vēji krājas.

Es ticu, ka cilvēkam

Ir tikai viens mūžs.

Es nevaru ticēt, ka cilvēkam

Ir tikai vienas mājas.

I.Ziedonis

Ainiņa pie Mildas

Ieeja nožogotajā teritorijā nu atļauta. Pakājē glīti izkārtoti pārsvarā sarkanbalti sarindoti ziedi un arī košākas pavasara puķes – tulpes, kuru ziedus nokodis mazais saliņš. Vectēvs (pieņēmums) pie vienas rokas atved mazmeitiņu (arī tāpat), otrā tur viņas skolas somu. Viņš noņem cepuri, mazā ziņkārīgi novērtē šo žestu. Brīdis nav ilgs, ar kailu galvu vīrs stāv tikai mirkli, bet, šķiet, paiet mūžība. Es esmu tikai garāmgājējs, bet liekas, ka novēroju visu dzīvi.

Kāds to uzskata par fašismu. Šaubos, ka tie, kas šodienu kaut kādā veidā piemin, pateicas fīreram vai sapņo par āriešu pasauli tīru no citām asinīm. Tie nedaudzie atceras likteni, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ cilvēkus nostādīja konkrētajā pusē. Nekā vairāk. Manuprāt, tā ir personīgas pieredzes un likteņa piemiņa. Tieši tas taču veido pasauli.