sirdsdraugi

Šovakar kopā ar meiteņu pulciņu "iedancojot" (vai precīzāk būtu teikt - iesēžot) manu atjaunoto priežu dēļu grīdu un spēlējot kādu laiku piemirsto Alias-u, uz brīdi ārēji teatrāli, bet iekšēji laikam pavisam noptieni, atkāru lūpu. Bija jāskaidro vārds "sirdsdraugs" un meitenes to skaidroja pavisam vienkārši: nu, kas es Tev esmu? un otrs sirdsdraugs uzreiz spēja atbildēt nevilcinoties: sirdsdraugs! Bingo! Es nezināju, ka starp šiem cilvēkiem pastāv sirdsdraudzība, un pēkšņās skumjās secināju, ka man šāda drauga nemaz nav. Ir vairāki labi draugi, ir vairāki, ar kuriem varu lieliski pavadīt laiku niekojoties un sirdi neatklājot ne par kripatiņu. Tā laikam mana "eupatnējība", ka nelaižu nevienu pārlieku tuvu iekams neesmu pārliecinājusies par uzticamību. Bet, ak, kā gan kārotos šāda drauga! Jāatzīst, ka man ir cilvēki, kurus tomēr uzskatu, par sirdsraugiem vismaz kādā jomā, proti, man ir sirdsdraugi amatā, mīlestībā, ticībā, kultūrā utt. Tātad neviena mana draudzība (izņemot vienu, bet par to es šobrīd nevaru runāt) nav pilnīga, nav cilvēka, kuram spētu atklāt visu līdz mielēm. Pavisam nesen domāju par to, ka man nebūtu draugu pulka, ko pulcināt kopā būšanai, jo viņi savstarpēji nav pazīstami. Vienīgais vienojošais elements kā dzīpariņš esmu es. Man ir pa pāris draugiem no katra dzīves posma, no katras dzīves vietiņas. Tā it kā es ietu pa lauku un plūktu visgatvākās vārpas vai skaitākās puķes, vai jūrmalā - visskaistāk ūdens apskalotos oļus. Patiesībā vācu i vārpas, i ziedus, i oļus, i visu citu... Es paņemu pa druskai no man šķietami labākā sev, lieku kabatā, nesu mājās, ielieku sirdī un nemanot ir piedzimis sirdsdarugs. Eju kā lasīdama pa kripatiņai no pasaulē izkaisītā zelta. Un piepeši nemaz nav skumji, jo ir kur patverties.

p.s. sākumā gribēju rakstīt "sak, vai tad man nav sirds, ja nav sirdsdraugu?", bet, re, kā pirksti uzrakstīja kaut ko pavisam citu un daudz pozitvāku.