21 097.5m

Ja ne tagad, tad kad? Neliels ieskats manā pirmajā pusmaratona skrējienā. Man tas bija notikums un izaicinājums.

Neskatoties uz to, ka par gaidāmo startu sāku uztraukties jau savlaicīgi (dažas dienas iepriekš), tomēr pēdējās pāris dienās rīkojos visai bezatbildīgi - ļāvos nakts (uz)dzīvei ar visām no tām izrietošajām sekām (nākamās dienas pārtika sastāvēja pārsvarā no kefīra) un pat pēdējā vakarā gulēt aizgāju tikai plkst. 2os, tādējādi pirms svarīgā notikuma sev atvēlot tikai 5 stundas miega. No rīta paklausīgi noņammāju auzu pārslu putru ar medutiņu, tik pat paklausīgi somā iepakoju vecmāmiņas doto validola komplektu(!), uzklausīju mammas ieteikumus par to, ka nevajag pārcensties, un ar viegli drebošu sirdi devos uz centru. Starta laikam tuvojoties, sirds kļuva arvien mierīgāka un iepriekšējās dienas trauksme un bažas par to, vai spēšu, pamazām izgaisa. Iegāju atmosfēras baudīšanā un mazā lepnumā par to, ka man ir zaļš numurs nevis dzeltens kā vairumam. Protams, ka tas nav rādītājs, varbūt citam 5km cīņa bija smagāka un vērtīgāka nekā mans 1/2maratons. Un tomēr patīkami.

Skrējēju vidū bija arī gana daudz ārzemnieku, kuri skrienot vēroja arhitektūru un apkārtni, citi reizumis apstājās un fočēja. Viens vīrietis izdzirdējis, ka kāda latviete sarunājas ar francūzieti, pat pamanījās pajautāt, vai viņa (francūziete) ēdot gliemežus un ka viņam to daudz esot - audzējot. Gaidīju brīdi, kad paliks grūti un būs "es vairs nevaru" punkts, bet par brīnumu un laimi tas nemaz nepienāca. Trādi rīdi ralallā un esmu jau galā, medaļa kaklā, zieds rokā un gandarījums un prieks milzonīgs! Domāju, ka debijai un sagatavotības pakāpei arī uzrādītais laiks nav slikts: 2:11:33, ar ko es iekabinu pat Rīgas mēram!

Paldies manai uzticamajai līdzskrējējai Rimšai un fanu klubiņam (starp citu nākamgad mēs gaidām no vanšu tilta norullētus plakātus).

Pirms kāda laika kārtojot mantas, atradu 2007.gada sākumā rakstītu sarakstu ar lietām, ko dzīves laikā gribētu izdarīt. Viens no punktiem bija: noskriet maratonu. Es pat biju aizmirsusi, ka to vēlos, bet, re, pirmais solis ceļā uz to ir sperts. Solis, ko sper parasts cilvēks ar parastām kedām. Tātad to var ikviens. impossible is nothing.