Stāvu Gaujas krastā netālu no Virešiem un kāds puisis savā lietus jakas kabatā, kas nebija lietota kopš pagājuša gada vasaras, atrod sakaltušu čuņčiņu. Čuņčiņš ir maziņš putniņš. Tā man iesākās triju dienu laivu brauciens pa Gaujas augšteces līkločiem, kopā ar LU Bioloģijas fakultātes studentiem pievarot, ja nemaldos, ap 60km. Zināju, ka Mēmele ir LV-LT robežupe, bet nezināju, ka arī Gauja novelk robežu starp LV un EST. Tas arī bija izvēlētais posms – kur Igaunija ir pa labi, bet Latvija pa kreisi. Biologu (katram vēl sava specialitāte – kam sūnas, kam ķērpji, kam zivis, kam putni, kam aļģes, kam tikai laboratorija utt.) aprindās atrodoties, pamazām piera
du, ka visi kukaiņi tiek ņemti rokās, apbrīnoti, no atmiņu krātuvēm izvilkti to latīniskie nosaukumi, spriests par zemeņu un sparadzeņu lapu atšķirībām, iežu slāņu atsegumiem, Latvijas upēs sastopamajiem gliemeņu veidiem ūūūn tā tālāk. Tagad kārtīgi zinu, kā izskatās neīstā tūsklape un irbene un kāda ir čuņčiņa dziesma. Man izrādīja arī visādus citus putnus, bet atšķirt tos ne pēc izskata, ne dziesmas nevarētu. Vakaros vareni uzdarbojās culex pipiens-i, viņi arī odi.
Gauja kā jau Gauja – lavierē un graužas jaunās gultnēs uz nebēdu, vietām var redzēt arī liecības par pavasara plūdiem, kad ūdens līmenis bija vismaz par 6m augstāks. Otrajā dienā brīžiem pūta tik stiprs vējš, ka brīžos, kad neairējām, mūsu divvietīgo kanoe laiviņu „Medeja” pat pūta pret straumi, vēl jo vairāk – ja gadījās iekļūt atstraumē, no kuras mums, divām pilnīgi neprofesionālām airētājām ar kuslām augšējām ekstremitātēm, ārā tikt bieži bija pagrūti. Pirmajā vakarā braucām līdz Gaujienai, bet otrajā nelielu gabaliņu aiz vietas, kur igauņu Mustjogi ietek Gaujā, uz brīdi to padarot divtik platu un varenu.
Otrajā vakarā devāmies ekspedīcijā uz it kā netālo skatu torni Igaunijas pusē, kas beigu beigās izrādījās gandrīz 6km attālumā no nometnes vietas. To sasniedzām, kad jau bija gandrīz satumsis, toties no tā pavērās ārkārtīgi sakaists skats. Tik augstu koka skatu torni nebiju redzējusi, tāpat arī torņa pakājē esti poisi ierīkojuši atjautīgu piknika vietu ar vairāku metru garu grilu. Jāatzīst, ka jau pierobežā kaimiņi pārliecinoši demonstrē savu pārākumu.Dabas klusums un skaistums apbur. Tur katra diena ir mierīga. Tur ir tik daudz ko uzzināt un noskaidrot.
Paldies, Rimšiņ, ka paņēmi mani līdzi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru