Hop!

Saki „hop”, kad esi pārlēcis! Vēl jau visi rezultāti nav zināmi, bet no savas puses beidzot esmu izdarījusi visu, lai pirmais madžistra gads būtu godam pievarēts. Darbi nodoti, esmu noeksaminēta un ar rezultātu gluži apmierināta. Tagad tāds mulsums - ko darīt gaišajos, siltajos vasaras vakaros ar uz trīs mēnešiem atgūto brīvību? Mana apņemšanās sākt „jaunu dzīvi” ar jaunu režīmu pirmajā dienā cieta pilnīgu fiasko, bet otrajā – daļēju. Tātad vēl ir cerības.
Šodien gaidot autobusu, pie pieturas uz ietves daļēji uzbrauca mersis, ieslēdza avārijas gaismas, šoferis izkāpa un pacēla motora pārsegu, aizslēdza savu spēkratu un mierīgā solī devās uz tuvējo tirģeli. Redzams, ka kustības atstrādātas, bet es savā naivumā sākumā nodomāju – aj, nabadziņam mašīnīte sabojājusies (jā, tieši tā – ar visiem deminutīviņiem).

Priecājos par bāleliņa Andra atgriešanos (jipīī-jē-jē!)! Man šķiet, ka šis teiciens, kura autoru diemžēl nezinu, diezgan precīzi raksturo prombūtnes laiku un atgriešanos: beginnings are usually scary and endings are usually sad, but it’s everything in between that makes it all worth living. Tavs pēdējais ieraksts man atsauc atmiņā mana Erasmus laika beigas. Prombraucot gan biju diezgan skaidrā, bet visu situāciju vēroju tā diezgan no malas un secināju, ka eu, ir taču gluži kā filmā; mana dzīve ir kā kino! Mazliet skaudri, bet skaisti, jo pa īstam. Novēlu, lai vismaz daļa no tur iegūtajiem cilvēkiem būtu ilglaicīgi.

uz arvien drīzāku tikšanos!