"Njā, atkal smidzina lietus, laiks jau nav nekāds baigi patīkamais... sevišķi ja pa mežu jālodā. Bet toties pēc tam forša sajūta būs, to tak zini... ja neapmaldīsies. Jā, jā, un tad ar to foršo sajūtu slapjam vēl mājās jābrauc. Bet no otras puses - vismaz slapjā teltī nav jāguļ, tas gan būtu jak. Un vēl tiiiik liels gabals ar kājām jāiet. Stulbi, ka nebūs kur pārģērbties. Ha, toties malacīts, ka jau īstās bikses uzvilki. Diez, kur tur somu varēs atstāt? It kā ir redzēts, ka citi tur pat mantas atstāj. Nezin gan, cik tas ir droši... Njā, nu ne jau visi var ar auto ierasties. Vispār šoreiz vieta diezgan izdevīga - var ar sabiedrisko atbraukt. Vē, kājas jau slapjas, tā-tā-tā, un tas ir tikai sākums. Būs kādam jāpalūdz, lai atgādina kompasa lasīšanu, bet kaut kā stulbi tik vienkāršu lietu prasīt. Aj, da labi... Labi, ka anketu jau aizpildīju, atkāpšanās ceļa nav un ņemšu to b distanci. Skriet ta es tagad varu, hehehe.. orientēties gan joprojām komsi-komasa. Nē, nu vismaz aiziešu un paskatīšos kas un kā. Vismaz pastaiga. Zinot sevi, varbūt tiešām tikai paskatīšos," pukojos uz sevi.
Šitā visādi prātuļojot, ceļš īsinās, un labs onkulītis aizved līdz startam. Nu ka jau ta jau. Pārējo visu godam nodarīju - skrēju, apmaldījos, atradu, sekoju citiem (kļūda, kļūda!), brikšņus izbridu un karti šur tur pareizi nolasīju (yeah!), kopā 19KP atradu un ar laiku esmu apmierināta. Paldies arī atceļa šoferim, un vispār mana nenūģiskā puse nebija alojusies - laikapstākļi, džipa un kompānijas trūkums neko neizšķir. Visu izšķir slāpes pēc ... .
Šogad mans magnēts #1
Es tā padomāju -visa dzīve ir tiekšanās uz kaut kādām nebūt uzvarām. Galvenokārt jau pār sevi.
Vēl viens domu grauds, ko jau pasen ieknābāju Jura Rubeņa un Lorensa Frīmena kopdarbā "Krīzes iespējas": ļaunums nevis jāuzvar, bet gan jāiztur.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru