mazliet par mākslu

Vakar mani, dzeltēnā īsmētelītī ģērbušos, kapitāli apšļāca trolejbusa radīts dubļu vilnis. No galvas līdz kājām. Pilna mute ar dubļiem. Tas (trolejbuss) eleganti brauc tieši pa risi un tik pat eleganti šļaksta, nē, veļ dubļu cunami vilni. Pēc brīža man pārplīst maisiņš un no tā izripo kamolsvece. Kamēr dzenu to rokā, aizlido mans lietussargs. Mans nolūks nav parādīt, cik liela neveiksminiece esmu, jo patiesībā man tobrīd nāca smiekli. Vēl dažas dienas atpakaļ es biju, kā mana mamma saka, Rogaiņos un bridu pa applūdušu ceļu (nakts, tumsa, auksti, slapjš līdz šekumam), kas varētu šķist daudz sliktāk. Viens un tas pats cilvēks, līdzīgs diskomforts un tik atšķirīgas emocijas. Kaut arī apzinājos situācijas smieklīgumu, nevaru teikt, ka par to priecājos. Kārtējo reizi tieši šīs diskomforta un nosacītās izdzīvošanas stundas ļauj man novērtēt, cik niecīgs ir tik daudz kas, par ko uztraucamies. Buļļa sū pie vienas vietas. Man vairāk pienāktos uztraukties par haosu savā galvā, bet arī tad, saprotot tā cēloni, atgriežos pie tā paša. Nieki tie ir. Hand-made nemiers, kura autore un dizainere esmu es pati. Māksliniece, haha!

Esmu tādā kā apburtajā lokā (šis būs sarežģīti, saturieties!) – domāju, kā nedomāt par to, par ko domāju. Tātad sanāk, ka joprojām domāju par to, par ko mana sirds atsakās domāt. Šoreiz sirds pavēl prātam nedomāt, bet viņš – prāts-prātulis, štukotājs un shēmotājs, neklausa. Prāts ir nemākulīgs sirds ideju dizainers. Sirds tikai noskatās un gribēdama nevar viņu apturēt. Viņš nokrāso sienas neesošā krāsā un iestumj mēbeles, uz kurām tu nemaz negribi sēdēt, vēl trakāk – izliek greizus spoguļus. Neapturams kā mans trolejbuss… Prātiņ, nāc mājās!  Nāc atpakaļ sirdī. Ir kaut kur tāda sirds un tāds prāts, kas viens otram nepavēl. Par to arī galva sāp. Un nevis sirds. Jo ar sirdi, ar viņu jau viss ir kārtībā. Viņa tikai dzied „...bet dvēsele smaržo kā, naktij sadegot, naktsvijoles…” Un tā tālāk, jūs varbūt zināt kā.