Neko nezinu par nu jau folklorizētā teiciena „Es piespiedīšu jūs mīlēt Raini” izcelsmi, bet atceros, ka skolā (un ne tikai) Raini patiesi cildināja kā mūsu dižāko, izcilāko, lielāko. Tolaik, kaut pret literatūru visumā izjūtot simpātijas, tas man likās nepamatoti un es pretojos un apšaubīju viņa izcilību, sakot, ka kvantitāte nav vienlīdzīga ar kvalitāti. Mani apsvērumi drīzāk sakņojās padsmitgadnieka pretošanās dziņā, lai arī dumpiniece, vismaz ne atklāta, nebiju. Raiņa dzīvesgājumu, darbus, to tematiku un mākslinieciskās iezīmes apgrābstīju (lai neteiktu, ka Raini pašu), bet viņu es tā arī neiemīlēju. Šis būs vairāk stāsts par to, kā es līdz Rainim nonācu, un mazāk par to, ko saskatu viņā, viņa darbos. Tātad vairāk par ceļu un mazāk par galamērķi.
1. epizode – Rainis telpā. Ārpus skolas sola ar Raini pirmo reizi satikos kādā ļoti senā vasarā (ja teikšu, ka pirms aptuveni 10 gadiem, izklausīšos pēc tantes, kas es patiesībā arī esmu), apmeklējot viņa dzimtās mājas Tadenavā. Aizrautīgā muzeja vadītāja/ gide/ kuratore utt. vienā personā, to vietu raksturoja kā Raiņa „saules pērkli”. Toreiz smieklu spurgas nācās valdīt aiz pieklājīga smaida, bet tagad šo vārdu salikumu ģimenē lietojam labsirdīgi iesmejot. Lai arī mazais Rainēns Tadenavā pavadīja vien pirmos dzīves gadus, tā droši vien viņā atstāja kaut ko paliekošu. Tā arī man joprojām spilgtā atmiņā palikusi pa šauru loga rūti saules pielietā istaba ar plikām sienām un līkstī piekārtu šūpuli, kurā dusējis topošais poēts. Atminos gan telpu, gan sajūtu.
2. epizode – Rainis dabā. Otrā tikšanās bija pirms nepilniem diviem gadiem vilciena maršrutā Milāna-Ženēva un atpakaļ. Labu gabalu dzelzceļa sliedes vijas cieši blakus Lozannas ezeram, pie kura Rainis, trimdā būdams, ik pa laikam mitinājies. Nevaru sniegt precīzus datus par to, kur tieši un cik ilgi, bet ceru, ka nekļūdos, jo šis fakts kaut kā iegulis atmiņā no skolas. Mani apbūra vispirms daba aiz loga un pēc tam atcerējos par Raini un viņa fizisko un garīgo trimdu. Tā mēs kādu gabaliņu braucām kopā.
3. epizode – Rainis vārdos. Trešais piegājiens ir pavisam nesens un tas noveda mani ne vairāk ne mazāk kā līdz plauktam, kurā sakārtoti padsmit Raiņa kopoto rakstu sējumi. Iemesls radās grupas Iļģi 30 gadu jubilejas koncertā, kurā spēlēja arī vairākas dziesmas no iestudējuma „Spēlēju dancoju”. Kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka Iļģiem un deju grupai Dzirnas ir bijis kopīgs koncertuzvedums „Spēlēju dancoju”, tāpat neko nezināju arī par filmu studijas „Dauka” tāda paša nosaukuma animācijas filmu. Toreiz acīmredzot tas mani neinteresēja. Man zināmākā dziesma no minētā uzdevuma un filmas ir „Acis veras aizveras” – meldiju zināju, vārdus arī varēju līdzi vilkt, bet to jēgu ilgi nesapratu. Labi, ka mani līdznācēji bija izglītotāki un varēja atbildēt par ko tad īsti ir stāsts. Kaut arī sižeta līnija tika atklāta, tomēr nolēmu paņemt „Spēlēju dancoju” rokās un izlasīt pati. Tā kā bieži vien lasīt sanāk tikai braucot sabiedriskajā transportā, tad arī 11. sējumu, kurā atrodu vajadzīgo lugu, ieslidināju somā. Smags tas Rainis. Redzot meiteni trolejbusā lasām Raini, droši vien neviens nenojauš, ka šāda izvēle ir labprātīga un es neesmu literatūras studente. Arī fanātiķe nepavisam ne, kaut varbūt jums tā varētu sašķist. Lugas sižeta līnija aptuveni šāda – Lelde un Zemgus gatavojas kāzām, bet negaidīti līgavai uzklūp Kunga gars-spoks, kurš izsūc viņai asinis un tai jāmirst. Zemgus nav gana drosmīgs un pašaizliedzīgs, lai glābtu Leldi, to uzņemas spēlmanis Tots, kurš dodas uz velnu riju, lai atdzīvinātu Leldi, kuru mīl, gūtu slavu un kļūtu par tautas varoni. Beigās viņam gan izdodas atdot dzīvību Leldei, bet pašam nākas mirt, atdodot trīs savas asins lāses Leldei. Izklausās pēc latviešu „Krēslas”. Īstenībā, protams, luga ir simboliska un zem redzamā sižeta un tēliem apslēpts zemteksts – Lelde simbolizē Latviju, Kungs – vācu muižkungu kundzību. Rainis jau pirms teju 100 gadiem bija progresīvs un mazliet tālredzīgs. Vēsture atkārtojās un kāds Kungs/-i atkal ļaudīm uzkundzējās un jau vienreiz atdzīvinātajai Leldei izsūca asinis. Varbūt pat vairākkārt, varbūt – joprojām.
Starp citu, lugā Rainis izmanto arī vārdu urla. Mūsdienu latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā atrodamais skaidrojums ir šāds: huligāns, bezkaunīgs, nekulturāls cilvēks. Diez kas un vai vispār kaut kas ar to bija domāts toreiz?
Šīs savstarpēji it kā nesaistītās epizodes mani nepiespieda iemīlēt Raini, bet piedzīvot gan.
