trauslais ledus

Vakar 1.reizi no malas redzēju, kā notiek auto avārija. Dīvaini, kā vienā mirklī džinks-džankš nodārd dzelži, nokauc riepas, nolūzt ceļa zīmes un iespējams apstājas sirdis... Tu visticamāk nemaz nenojaut, ka tas notiks, tas vienkārši notiek.

šodienas sajūta

Mirkļi

Skumji,
kā mirst tie nesaredzamie mirkļi-
par lodēm un domām ātrāk.

Bet sastādīt paspēj
laiku,
dzīvi
un cilvēku.

Cilvēks ir būtne,
kas sastāv
no mirstošiem mirkļiem.

[Ojārs Vācietis]

kniebiens degunā

Beidzot ir uzsnidzis un termometra stabiņš aiz loga rāda -14 grādu. Šovakar ceļā uz skolu tā sala, ka šķita ir visi -30, un man pirmo reizi tik ļoti ātrāk gribējās nokļūt Visvalža ielas telpās. Kaut arī pirksti pamatīgi nosala (kur ir mani dūraiņi?), sala kniebiens bija tīkams, jo sen nebija justs.

pievilkšanās spēks

Vakar pirms vēl paspēja uzsnigt sniegs, pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal pabiju magnētā. Pēc rezultāta īpaši nedzinos, ko apliecina arī distancē pavadītais laiks - 1,45h. Toties kāda bauda elpot meža gaisu, pakustināt kājas ātrāk nekā ikdienā, pagrozīt smadzenes, lasot karti, meklēt un atrast (agrāk vai vēlāk). No ziemas magnēta vienmēr baidījos, domādama, ka man nav piemērota apģērba. Vakar, protams, laiks nebija ziemai tipisks, tāpēc tiku sveikā ar sausām un siltām kājām. Tā kā ar "mežu ķemmēšanu" ceru nodarboties daudz maz regulāri, laikam būtu prātīgi iegādāt termokreklu, jo sasvīdušas muguras atdzišana aukstā laikā nav sevišķi patīkama, kā arī noteikti - neveselīga.
Ap reģistrācijas punktu valda tik pozitīva atmosfēra - apkārt rosās gan veci, pieredzējuši un joprojām aktīvi skrējēji, gan bērni, kas jau patstāvīgi dodas trasē, cilvēki par suņiem, ģimenes ar pavisam maziņiem ķipariem, kas vēl knapi turas kājās un kuriem meža iepazīšana vēl tikai priekšā, bērni ratiņos, ar kuriem pastaigājas kāds no vecākiem, kamēr otrs ir distancē. Paaudzēs mantots dzīvesveids. Visi šķiet kā viena liela draudzīga ģimene. Ienācējam no malas kā man tas pagaidām šķiet vēl tāls, bet tomēr vilinošs. Vispār nesaprotu, no kurienes mani apsēdis tāds piedzīvojumu gars! Atliek vien īstenot!
Un kaut arī apzinos, ka man vakar vajadzēja gatavot iekavētos skolas darbus, tomēr prieks un uzkrātā/izlādētā enerģija ir netsverami!

we are equal

Kaut arī kafiju jau kādu laiku nedzeru, šorīt tomēr sakārojās kafijas rosinātās steigas. Un beidzot tas notika! Piena vietā kafijai pielēju kefīru. Lai arī esam tik dažādi, tomēr ir lietas, kas gadās ikvienam. Te arī video par to:
http://www.youtube.com/watch?v=ILwOQV32rHg

vairāki grami kultūras

Šovakar biju uz M. Ķimeles iestudēto un Aleksandra Volodina sarakstīto "Pieci vakari" JRT. Salīdzinoši īsā laika posmā esmu apmeklējusi vairākas JRT izrādes, it kā kompensējot laiku, kad kultūras dzīve nav bijusi īpaši intensīva. Šī izrāde mani uzrunāja, jo tā spēja būt tik personiska, ka atradu tajā arī pavisam individuālas un man šobrīd aktuālas atziņas. Izrāde par mīlstību - ilgi - 17 gadus - gaidītu un visbeidzot sagaidītu, par maskām un padomju priekšzīmību komunālajā dzīvoklī, par Marksa vēstulēm Bībeles vietā, par vientulību un cieņu, un spēju pieņemt bez nosacījumiem, mīlot...

Dažas atziņas, kas aizķērās:

• sliktākais nav nodzīvot visu dzīvi ar "nepareizo" cilvēku, bet gan savā stūrgalvībā/stulbumā paiet garām īstajam.
• noveco nevis cilvēki, bet gan mūsu attieksme pret viņiem.
• vislabākās pamācības dod vislielākie neveiksminieki.
• "mēs visu pārcietīsim, lai tikai nebūtu kara" (es: cik patiesi vārdi, un, nē, vārdu "karš" nedrīkst ne līdzināt, ne aizstāt ar vārdu "krīze", tās nav paralēles, krīze pret karu ir laime)
• neintersanta sieviete ir tas pats, kas stulbs vīrietis
  

Izrādē Katja sūdzas, ka "mūsdienās" puiši ir tādi, ka pirms iepazīšanās pajautā, kur meitene dzīvo, lai zinātu, vai nebūs tālu jāpavada. Smaidu. Īstajās mūsdienās, šķiet, mājup pavadīšana ir gandrīz izmiris žests. Tagad tā vietā jautā, vai esi reģistrējies dr.lv.

Domājot par man arvien tuvo teātra mākslu un cieņu pret izcilo aktieru ansambli un spēli, kāda parasti vērojama JRT, varu tikai noliekt galvu cieņā, vēlēties arī tā varēt un ilgāk atmiņā un sajūtās saglabāt izrādes smeldzīgi skaisto noskaņu.

Jaukais scenogrāfiskais elements - logu rāmji un sniegs no lampu šūpošanās un sniegs, kas birst no kabatām. Mājupceļā manu, ka patiesi ir mazliet uzsnidzis - slapjš, kautrīgs, bet balts sniegs Ziemassvetku gaidās.

Kulturālisma uzturēšanai un dvēseles dzirdīšanai man ridnā uz lasīšanu 3 grāmatas: P.Koelju "Uzvarētājs ir viens"; dr.J.Jerumanis "Upuris par brāļiem - Bīskaps Boļeslavs Sloskāns" (starpcitu - Viesītes vecvecāku dāvināta pirms 15 gadiem pirmās sv. Komūnijas dienā, bet tā arī līdz šim neizlasīta; ir pienācis laiks) un Annas Gavaldas "Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida".

Un vēl - janvāra repertuārā arī cerams vairākas JRT izrādes. Laba reizēm vajag vairāk.

sirdsdraugi

Šovakar kopā ar meiteņu pulciņu "iedancojot" (vai precīzāk būtu teikt - iesēžot) manu atjaunoto priežu dēļu grīdu un spēlējot kādu laiku piemirsto Alias-u, uz brīdi ārēji teatrāli, bet iekšēji laikam pavisam noptieni, atkāru lūpu. Bija jāskaidro vārds "sirdsdraugs" un meitenes to skaidroja pavisam vienkārši: nu, kas es Tev esmu? un otrs sirdsdraugs uzreiz spēja atbildēt nevilcinoties: sirdsdraugs! Bingo! Es nezināju, ka starp šiem cilvēkiem pastāv sirdsdraudzība, un pēkšņās skumjās secināju, ka man šāda drauga nemaz nav. Ir vairāki labi draugi, ir vairāki, ar kuriem varu lieliski pavadīt laiku niekojoties un sirdi neatklājot ne par kripatiņu. Tā laikam mana "eupatnējība", ka nelaižu nevienu pārlieku tuvu iekams neesmu pārliecinājusies par uzticamību. Bet, ak, kā gan kārotos šāda drauga! Jāatzīst, ka man ir cilvēki, kurus tomēr uzskatu, par sirdsraugiem vismaz kādā jomā, proti, man ir sirdsdraugi amatā, mīlestībā, ticībā, kultūrā utt. Tātad neviena mana draudzība (izņemot vienu, bet par to es šobrīd nevaru runāt) nav pilnīga, nav cilvēka, kuram spētu atklāt visu līdz mielēm. Pavisam nesen domāju par to, ka man nebūtu draugu pulka, ko pulcināt kopā būšanai, jo viņi savstarpēji nav pazīstami. Vienīgais vienojošais elements kā dzīpariņš esmu es. Man ir pa pāris draugiem no katra dzīves posma, no katras dzīves vietiņas. Tā it kā es ietu pa lauku un plūktu visgatvākās vārpas vai skaitākās puķes, vai jūrmalā - visskaistāk ūdens apskalotos oļus. Patiesībā vācu i vārpas, i ziedus, i oļus, i visu citu... Es paņemu pa druskai no man šķietami labākā sev, lieku kabatā, nesu mājās, ielieku sirdī un nemanot ir piedzimis sirdsdarugs. Eju kā lasīdama pa kripatiņai no pasaulē izkaisītā zelta. Un piepeši nemaz nav skumji, jo ir kur patverties.

p.s. sākumā gribēju rakstīt "sak, vai tad man nav sirds, ja nav sirdsdraugu?", bet, re, kā pirksti uzrakstīja kaut ko pavisam citu un daudz pozitvāku.