vai svētki?

Priecājos, ka vakar tomēr aizbraucu uz krastmalu. Kaut arī vakars jau gāja uz izskaņas pusi, cilvēki joprojām pašorganizējušies pie svecīšu liesmās mirdzošā pils mūra dziedāja, siltajai dvašai pār lūpam veļoties un saskaroties ar auksto novembra nakts gaisu. Tādos brīžos tikai interneta komentētājiem ceļas roka nopelt savu tautu. Stāvu pie ar svecēm izliktās Latvijas kontūras un neviļus lūdzos „Dievs, svētī Latviju”.

Cik vien atceros, vienmēr Lāčplēša dienā mamma lika logos aizdegtas svecītes. Padomju/atmodas laikā to darīja daudzi, jo toreiz tā, šķiet, bija ne tikai piemiņas, bet ari klusa protesta liesma. Tagad tādu mirdzošu logu ir arvien mazāk. Šodien ziņās lasu skumju realitāti. Divējāda sajūta, jo vienlaikus esam gan paši savas laimes kalēji, gan kaprači.

Varbūt manam reizēm pāri plūstošajam sentimentam nav īsta pamata, bet es to neizvēlos apzināti. Bet vai iespējams, ka mīlestība uz dzimteni, lai kāda tā pašlaik būtu, ielikta šūpulī, un no tās neatbrīvoties pat ar varu? Tāpat kā es nevaru apturēt savas kājas atskanot tautas ziņģēm un nevaru uz brīdi neapstaties un neaizturēt elpu, ieraugot skaistu ainavu (vienalga – vasaras pilnbriedā smaršojošu pļavu vai sniega placi, kas aicināt aicina tajā iezīmogot sniega eņģeli), un nevaru nenosarkt pēc trīs vīna malkiem. Kāds cits noteikti var, bet es ne.

Nereti var atrast arī ļaudis, kas, dzimtenē dzīvojot, jūtas kā trimdā – un man šķiet brīvprātīgā. J.Jaunsudrabiņam būtu ko teikt.

Latvi, lai kuŗā zemes daļā tu nonāktu, — piemini Latviju!

Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda pa šo; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes.

Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem; ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem; bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā, — nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus.

Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla brīnišķīga sala pasaules jūŗā, uz kuŗu vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam, Diena vai nakts, vakars vai rīts, — turi viņu prātā, iemīli viņu arvienu dedzīgāk.

Piemini Latviju!

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkuŗā pasaules daļā.

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.

J. Jaunsudrabiņš

mazas pārdomas par laika divējādo dabu

"Negribu šais brīvdienās vienkārši laiku nosviest zemē. tapēc nolikšu to laiku zemē lēnām un uzmanīgi"*

Pēdējā laikā šad tad manā audio atmiņā atskan iepriekšējiem pavisam pretēji vārdi no M.Zālītes un J.Lūsēna rokoperas "Kaupēn, mans mīļais", proti: "Laiks mani pakar kā uzvalku skapī,/Kur to ēd visas pasaules kodes (..), Laiks mani pakar kā kreklu uz auklas,/Kur to plēš visi pasaules vēji (..), Laiks mūs pakar kā krustu sev kaklā/Un tiem pāri tek asiņu sāls (..), Laiks mani pakar kā katlu uz uguns/Un tā putra būs jāizstrebj man (..), Laiks mani pakar kā atslēgas vadzī,/Labāk ciet, lai ir cilvēka sirds (..), Laiks mūs pakar kā šūpoles kokā,/Lai mums jūk, kas ir labs, kas ir ļauns."

Jāmāk apieties ar laiku, kad vien vinš pats ir pietiekami vēlīgs un ļaujas.

*šādi twiterī "čivina" kāds zēns ar segvārdu @smurrrenaars.

rītdienu gaidot

Stretch your limits, lift your spirits and aim to the Top.

Salasījos dienasgrāmatas un, vietumis lasot, skudriņas pārskrēja un matiņi sacēlās - tik ļoti arī man kārojas. Rīt pirmā nodarbība!

viens gads un četrdesmit četras nedēļas + simts un viena lieta

Pēc 1 gada un 44 nedēļām savā pirmajā īstajā darba vietā (puķu pārdošana dziļā bērnībā, prakses, ārštats gan bija labs rūdījums, bet ne darba vieta vārda īstajā nozīmē) esmu nomainījusi „krēslu”. Pēdējā dienā bija tā jocīgi celties un zināt, ka aizeju pavisam. Teiciens, ko jau še pat reiz esmu citējusi, ka visas beigas ir skumjas, bet sākumi bailīgi, šoreiz bija daļēji patiess, jo, aizejot nejutu skumjas, toties jaunā sākuma priekšā mazliet trīsēju gan.

Vakar pagarākā brīvbrīdī centos izkristalizēt domu par iespējamo maģistra darba tēmu, tad pievērsos rakstiem un diskusijām par skriešanu līdz uzgāju interesantu emuāru, kas savukārt mani aizdeva uz projektu 101 lieta 1001 dienā. Sākumā ļoti entuziastiski domāju, ka man arī noteikti to vajag, bet pēc brīža neradu pamatojumu, kāpēc lai to darītu. Beigu beigās ar svaigāku galvu šorīt izlēmu, ka tomēr pamēģināšu vismaz uzskaitīt to 101 lietu/darbu un tad varbūt arī pievarēt to. Vēl neesmu izlēmusi, vai piemērot sev arī kādu sodu, ja neizdosies. Katrā ziņā domas lido un top.

Vēl kāds personiskas dabas jautājums - vai jums kādreiz ir gadījies nopirkt zobu diegu, kas ir ... par resnu?:D

qou vadis?

Vai cilvēces progress ir tikai tehnisks process? Izlasot tālāk doto tekstu, ko esmu pārkopējusi no Apollo, tas apstiprinās.

Padomi no 1900. gadā Rīgā izdotas grāmatas «Nepieklājas».
Nepieklājas — bārt bērnus vaj kalpus citu klātbūtnē. Jāievēro arī viņu jūtas.
Nepieklājas — apgrūtināt citus, stāstot par nelaimēm mājās, par nepaklausīgiem kalpiem vai tamlīdzīgām žēlabām.
Nepieklājas — nosmādēt to, ko otrs dara, un savus darbus uzslavēt.
Nepieklājas — runāt nicinoši par savas pašas kārtas pretinieku vaj to nozākāt. Tas ir ļoti nepieklājīgi un pierāda zemu, niecīgu raksturu. Cilvēkam vajag sajust sevī tik daudz lepnuma un pašapziņas, ka tas drīzāk uzslavē sava pretinieka nopelnus, nekā tos nopeļ.
Nepieklājas — paņemt no otra grāmatas, ja nevar zināt, vaj tās atdos kārtīgi nosacītā laikā. Ja grāmatas ņem, tad jāsargās, ka tās nekādā vīzē nesabojā, vāku nesalauž, lapas neieloka, malas neapraksta un tās pār visām lietām nenotašķa tauku traipekļiem. Var jau lasīt aizņemtas grāmatas, bet tās jātur kā draugus, kuriem nedrīkst pāri darīt.
Nepieklājas — pārmērīgi spēlēt klavieres, vijoli, harmoniju vaj citu mūzikas rīku. Mūsu kaimiņiem ir jutekļi, un tiem vajaga kādreiz atpūtu no šī trokšņa.
Nepieklājas — labu padarījušam, vēlāk ar to lielīties.
Nepieklājas — nedz sievai, nedz vīram attaisīt vēstules, kas nolemtas citiem, ja nav taisni lūgts, lai to dara priekš tās personas, kurai tā sūtīta, viņas nostbūtnē.
Nepieklājas — domāt, ka, vecāks cilvēks būdams, drīkst nodoties nepieklājīgām runām un aizrādījumiem, tā ka jauni ļaudis gluži dabīgi apmulst.
Nepieklāļas — lielīties ar paša vaļsirdību.
Nepieklājas — daudz uzmākties ar jautājumiem, ja pie pirmā jautājuma redzama taisni pretība dot atbildi, tad nav uz to jāspiežas.
Nepieklājas — ciemojoties runāt par aiziešanu un tomēr neiet prom. Kad patiesi grib aiziet, tad to jāpasaka un jāatvadās.
Nepieklājas — bezgala atvadīties, kad draugus atstāj. Sieva, kas pie trepju augšējās pakāpes iesāk un ik uz pakāpes un pie durvīm simtām reižu atkārto atvadas un piekodinājumus jel neaizmirst atkal apciemot, var tīri satracināt vīrieti, kas to pavada, lai tas ir viņas vīrs vai brūtgāns.
Nepieklājas — ļaunoties uz draudzeni, kad viņa mūs ikreiz neielūdz savās viesībās. Viņa jau mūs mīlēt, cienī un godā tāpat kā arvienu, bet tā varbūt nevar ielūgt vairāk, kā zināmu skaitu viesu, un tai ir daudz citu draudzeņu, kuru biedrību tā vēlētos baudīt.
Nepieklājas — citur viesojoties stāstīt par savu izveicību un pašu bērnu labām īpašībām.

______

Joprojām nepieklājas. Un ceru, ka nepieklāsies arī 22.gs.

.

Kurmja rakumi dārzā šodien līdzinās ar pūdercukuru apkaisītām kūciņām. Uzsnidzis pirmais sniegs.

selebreišn!

Izrādās šodien ir svētki – Starptautiskā tulkošanas diena! Kas to būtu domājis, ka tāda pastāv!? Domājams arī Lauris Reiniks to atzīmē, jo savu skrienamo dziesmu izdevis/noskrējis jau 5 valodās (cik man zināms); tāpat atzīmējams notikums ir pirmās latviešu-ķīniešu valodas vārdnīcas izdošana. Vakarā kabīnēs atzīmēsim ar šampanieti un zemenēm!