Šodien gramatnīcā

kopā ar skolniekiem, kas, gatavojoties skolai, meklēja darba burtnīcas priekšmetā x klasei y un smukākās klades ar bekstrītboisiem un spaisenēm vai kas nu tur tagad modē, meklēju pavisam vecmodīgas un aizmirstas lietas – vēstuļpapīru un adrešu blociņu. Vintāžu, kā tagad saka. Par to, ka šīm lietām noiets nav liels, liecina pats piedāvājums. Adrešu blociņš ražots Polijā un vāciņi vēl nejauki pēc rūpnīcas ož. Vēstuļpapīrs gan ir Latvijas prece un, nez, varbūt adresāts vēl sajutīs uz tā Latvijas mežu smaržu? Atceros, ka bērnībā mājās telefonu grāmatu pārrakstīja un mainīja ik pārgadus, jo tā no lietošanas ātri nodila un nosmērējās. Drukātā rajona telefongrāmata laukos vasarās vispār bija atsevišķa lasāmviela, jo par teju katru uzvārdu bija kāds stāsts zināms. Vēl tagad tā ar tumšbrūnām lapām gaida, kad kāds pāršķirstīs, bet nevienā pusē jau nav kam piezvanīt vai uzrakstīt.

Bet es savā gramatiņā ielikšu tevi un tevi, un tevi arī un sūtīšu vēstules. Gaidi!

No ham in hamburger?

Crazy English (An Excerpt from the Introduction)

by Richard Lederer

English is a crazy language.

• There is no egg in eggplant nor ham in hamburger;
• Neither apple nor pine in pineapple.
• English muffins weren't invented in England or French fries in France.
• Sweetmeats are candies while sweetbreads, which aren't sweet, are meat.

We take English for granted. But if we explore its paradoxes, we find that:

• quicksand can work slowly,
• boxing rings are square and
• a guinea pig is neither from Guinea nor is it a pig.

And why is it that:

• Writers write, but fingers don't fing?
• Grocers don't groce, and hammers don't ham?
• If the plural of tooth is teeth, why isn't the plural of booth beeth?
• One goose, 2 geese. So one moose, 2 meese?
• One index, 2 indices?

Doesn't it seem crazy:

• That you can make amends but not one amend?
• That you comb through annals of history but not a single annal?
• f you have a bunch of odds and ends and get rid of all but one of them, what do you call it?
• If teachers taught, why didn't preachers praught?
• If a vegetarian eats vegetables, what does a humanitarian eat?

Sometimes I think all the English speakers should be committed to an asylum for the verbally insane. In what language do people:

• Recite at a play and play at a recital?
• Ship by truck and send cargo by ship?
• Have noses that run and feet that smell?
• How can a slim chance and a fat chance be the same,
• while a wise man and a wise guy are opposites?
• How can overlook and oversee be opposites,
• while quite a lot and quite a few are alike?
• How can the weather be hot as hell one day and cold as hell another?

Have you noticed that we talk about certain things only when they are absent?

• Have you ever seen a horsefull carriage or a strapfull gown?
• Met a sung hero or experienced requited love?
• Have you ever run into someone who was combobulated, gruntled, ruly or peccable?
• And where are all those people who are spring chickens or who would actually hurt a fly?
• You have to marvel at the unique lunacy of a language in which your house can burn up as it burns down,
• in which you fill in a form by filling it out
• and in which an alarm goes off by going on.

English was invented by people, not computers, and it reflects the creativity of the human race (which, of course, isn't a race at all).

• That's why, when the stars are out, they are visible, but when the lights are out, they are invisible.
• And why, when I wind up my watch, I start it, but when I wind up this essay, I end it!

Pacietīgajiem un ieinteresētajiem te vēl.

Slinkums vai kalnu rūdījums?

Neatminos, kad bijis tā, ka četras dienas pēc kārtas, ejot cilvēkos, nevis mājās uz dīvāna knibinoties, tā vien gribas vilkt mugurā un kājās, un citur vienu un to pašu. Un kad bijis tā, ka šodienas pusdienas, daudz nedomājot, lieku vakardienas nemazgātajā pusdienu kārbā, jo, heh, kas gan tur slikts pie sieniņām var būt pieķepis? Kalnos vienkārši nav lielas izvēles ko vilkt mugurā un tieši četras dienas un naktis (ilgāk mēģināt nebija iespējas un vajadzības) vēsā mierā var nodzīvot vienā apģērba kārtā, pa dienu to aktīvi svīdinot, bet, runājot par traukiem – kalnu kultūras specifika pieprasa tēju dzert no tās pašas bļodas, kurā nupat vēl bijuši griķi, speķis un citi labumi. Tiesa, griķu/makaronu/utt. tēja man tā arī nespēja iegaršoties, bet griķi gan reiz tika iemērkti briedināties raspodiņu tējā, jo kam gan vēlme lietū tumsā steigt uz upi pēc ūdens un slapināt vienīgo apģērbu?

p.s. kas te notiek ar fonta izmēru?

pavēlnieks

Pirms kļuvu par mākslu meistaru (jeb pavēlnieci no master of arts), kādu laiku biju modinātājpulksteņu pavēlniece (master of alarms). Nu jau šis laiks aizmirsies un visi centieni šķiet tik seni, tomēr tā īsti neizjustais pavasaris neļauj noticēt, ka straujiem soļiem tuvojas vasaras vidus. Pēdējā nedēļā, ko veltīju savas grāmatas sacerēšanai, biju nolēmusi, ka jāguļ uz grīdas guļammaisā, jo tā noteikti mazāk nāks miegs un rītos būs vieglāk piecelties. Āreče, nekā nebija! Tik un tā papildus modinātājam un atgādinājumam (katru dienu ar motivējošiem tekstiem, piem., „darbs ir prieks,” „iespēja,” „šodien gan” un tamlīdzīgi) mobilajā telefonā un zvanošu rokas pulksteni mājās sameklēju 2 gab. modinātājpulksteņu, kuriem uzstādīju katram savu zvana laiku un izvietoju pa istabas stūriem. Ir diezgan komiski celties un nesaprast, uz kuru stūri jādodas, lai izslēgtu uzmācīgo pīkstuli, vēl komiskāk, ja kaut kas pīkst atvilktnē, bet tu nezini, ka „tas” atrodas „tur”. (Daudz vārdu izsmelts, tāpēc jāizlīdzas ar šiem universālajiem vietniekvārdiem.) Kaut kā viss nonāca līdz laimīgām beigām, kaut arī vēl dažas dienas pirms nodošanas puspajokam lūdzu, lai mamma man palīdz un uzraksta kādu nodaļu (puspajokam, jo nodaļa tiešām trūka, bet uzticēt to mammai vai kādam citam negrasījos). Tāpat dzima doma, ka viena nodaļa varētu tikt veltīta radu/draugu viedoklim par attiecīgo tēmu. Brīnumainā kārtā tam visam pa vidu „atļāvos arī dzīvot”, jo dažas nedēļas nogales aizņēma braucieni uz Baiļiem, tad vēl pa vidu iekrita neplānots 1/2 maratons (līdz mērķa sasniegšanai trūka tikai 5 sek; kas zina, vai liktenīgas, kā Rix mēram). No kulturālajiem pasākumiem neaizmirstams un sirsnīgs bija Kazanova orchestra koncerts mākslas akadēmijā (starp citu, tieši no turienes arī cēlies mākslu un modinātājpulksteņu pavēlnieces koncepts, jo koncertā izpildīja Metallica „Master of puppets”.) Tāpat pavasara cēlienā bija gana daudz saullēktu, kas tika sagaidīti ne tikai pie darbagalda vien... Ir daudz cilvēku, kuriem esmu pateicīga par līdzpārdzīvoto laiku un palīdzīgu roku. Mans Oskara pateicības runas paldies ir neviltots. Vārdus nesaukšu, viņi jau zina. Pēc visa, protams, nāca pazīstamā tukšuma sajūta un dziedējošais „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Viss kā pēc plāna.

Skrējiens turpinājās ar vēl dažiem sirmiem matiem, apmeklējot vakarEiropu un raizējoties par citām likstām, ar priecīgu izlaiduma dienu, bet tagad domas pamazām paceļas ~5000 m v.j.l. un tūliņ arī piezemējas, jo vēl jāsatilpinās noteiktā svarā un litros.

Sulīga augļa nektārs ir dzīve, notek pār zodu uz krūtīm un, apslacinājis kāju pirkstus, iesūcas zemē, lai barotu nākamo.

sargi valodu

Vai Tu jau parakstījies par kaut ko tik pašsaprotamu kā mācības valsts skolās valsts valodā?

Iespēja būt homo sapienam

Pašlaik portālā diena.lv 66 cilvēkiem patīk, bet 23 nepatīk ziņa par Osama bin Ladena nāvi, atvainojiet, slepkavību. Vai tie 23 būtu teroristi mūsu pašu vidū? Vai varbūt vienkārši cilvēki, kas saprot, ka cilvēka, al vai kāda, nāve, turklāt nedabiska, vardarbīga un mērķtiecīga, nevar būt par normāla cilvēka prieka cēloni. Nepārprotiet, es te neattaisnoju, ne to kas padarīts 9/11, ne ideoloģiju, ne ko citu. Man šķiet absurdi pret nāvi vērsties ar nāvi, pret naidu ar naidu. Tik tiešām esam „nāves kultūras”* nesēji.

Atminos kādu stāstu par laiku, kad nomira „tautu tēvs” Staļins. Cilvēkiem bija paredzēts sērot. Visiem, arī bērniem skolās, vajadzēja nēsāt sēru lentas ap roku. Mammas māsa šo lenti bija pazaudējusi un no bailēm, ka viņu par to sodīs un rās, raudāja, bet skolotāji domāja, ka par Staļinu raud, saprata, nesodīja... Es varu teikt, ka tas ir citādi, ne tikai tāpēc, ka tas skāra mūs, bet tāpēc, ka nāve bija dabiskas beigas un cerības stars. Vai ziņa par ObL nāvi nes kādu cerību vai arī ir tikai truls atriebes prieks? Manī tā drīzāk sēj bailes un nedrošību par vēl kādu uzbrukumu un virzienu, kurā pasaule dodas.

*Meklējot atsauci uz „nāves kultūras” terminu, atradu šādu radniecīgu domu. Tā ir arī atsauce uz pasākumu, kurā man bija gods piedalīties kā tulkam.

Bezmugurkaulnieks

Tu varbūt esi sakārtojis skapi, lai nebūtu jādara TAS, kas jādara. Varbūt esi sakārtojis istabu, pārbīdījis mēbeles vai pat visu māju izmazgājis. Nebūdams liels sportists, tomēr esi izgājis ārā pabraukt ar velosipēdu vai izskriet kādu apli, jo svaigs gaiss un kustība garīgam darbam var nākt tikai un vienīgi par labu. Esi pagatavojis maltīti, jo ar tukšu vēderu nav nekāda strādāšana. Nemaz nerunājot par to, ka pēc tam vajag atlaisties uz 10 minūtītēm. Konstatējot, ka spožā saule uz taviem logiem skaidri liek saskatīt ziemas laikā uzkrāto netīrumu kārtu un mazāk skaidri to, kas aiz loga, nevar darīt ko citu, kā ņemt bļodu, lupatu, atklāt, ka nav ajaksa un doties uz tuvējo vai varbūt tomēr mazliet tālāko mahimu, un nodoties spodrināšanas priekam. Žonglēt uz palodzes un domāt, vai tik neizskaties pēc pērtiķēna. Tad apsēsties un priecāties, cik skaidri tagad var saskatīt plaukstošos pumpurus, un nožēlot, ka tev ir jāsēž istabā. Pasēdēt vēl tikai mazliet. Tad, sevi žēlodams, tomēr apsēdies savā darbavietā, atver dažus dokumentus tos tūliņ minimizējot, izlasi e-pastus, paskaties „vissvarīgākās” ziņas par karaliskajām kāzām un pēkšņi svētlaimē atceries, ka tautiskajai zeķei ir tāds, nu tāds, caurums tieši papēdī, ar kādu noteikti koncertā, kas tieši pēc 3 nedēļām, nevar dejot. Steidzas adata un steidzas diegs, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Pēc visa šī izdari vēl ko tādu, kas godu tavam intelektam un mugurkaulam nedara it nemaz – vairāku UgunsGrēka sēriju noskatīšanās, sākot no 3.sezonas 139.epziodes (cik senas epizodes arhīvā vien pieejamas).

Es neteikšu, ko no tā visa esmu darījusi es, varat jau nojaust tāpat.

Bet tagad gan pie darba. Vai ne.