Malacis, Juri!

1858. gada raksts, bet vēl šobaltdien tajā patiesība patiesības galā. Izlasiet!

Purdibeņa purva bridējs

Svētdien pabiju vairāk purvos nekā pa visu līdzšinējo dzīvi kopā. Katrs no tiem bija citādāks. Līdz pirmajam nokļūstam bez problēmām, tik vien kā karte īstenībai neatbilst – kur reiz mežs bijis, tur tagad izcirtums. Brīnos kā meža zvēri tajos var pārvietoties (bez kartes turklāt, haha!) un nelauzt kaklu. Pirmajā purvā es priecājos par klajumu, jo nebija jālavierē pa pārplūdušiem brikšņiem – viss skaisti pārredzams un var cilpot pa kukuržņiem tikai reizumis iegrimstot dziļāk par potīti un rāvā tīri labi noskalojot mežā-izcirtumā sabristās kājas. Tālāk gar purva malu, lai mazliet sausāk, līdz stigai. Stigā kājas stiga. Stigā varēja kļūt par Pelnrušķīti, pazaudējot botu dublī. Stiga atduras purvā pret grāvi, kas gan vairāk tādam meža dīķim līdzīgs. Brienot gar grāvi, atrodas krustojums, kuru meklējam, jo tajā jābūt kontrolpunktam, taču to nekur nemana. Šis purvs ir pavisam citādāks – te grimst un stigst dziļāk, pamatīgāk un neprognozējamāk. Purva alpīnisms. Te kabatā viegli var iezagties nīgrums. Neatlaidība liek uzkavēties ilgāk nekā būtu nepieciešams un gribētos. Klīstam uz priekšu, atpakaļ, riņķī un ar loku. Nav. Kamēr kāds aiziet izlūkos, tapāt iegrimuši ūdenī, mēģinām atrisināt sudoku. Kā ieraksti kādu ciparu, tā – paukšķ – lietus lāse to padzēš. Pacel galvu, paveries, kur vien vēlies, it visur redzami manas dzimtenes svētie bērzi. Bāli, tievi bērzu stumbri ieskauj kā siena. Klusums, brīžiem iekliedzas dzērves. Tu un daba, kurā bez iemesla nekad nenonāktu, neuzzinātu, neizbaudītu. Pēc aptuveni pusotras stundas beidzot nolemjam mest mieru. Pētām kartē izkļūšanas (bez)ceļu un kā nu nesmiesi pilnā kaklā, ja izrādās, ka esi Purdibeņa burvā. Pa bezkartes ceļu, kas vietām dēļots un žagarots, lai būtu daudz maz izbraucams, jožam līdz mājām, kurās suns tik liels, ka rej tieši ausī. Lai neitralizētu manas bailes, kuras suņi jūtot, kādam ir jabūt divtik drošam. Lai nebūtu garlaicībā pa  ceļu jāvico 5km, nolemjam ielīst vēl vienā purvā. Tieši tāpat kā vienā  upē, arī vienā purvā nevar iekāpt divreiz. Blomes purvs pilns ar nelielām priedēm un niedrēm, ir silts, pat sutīgs, un mitrs. Grāvis, gar kuru jācilpo, vispār tāds, pār tādu prieks būtu balansē trenēt (cik nav dzirdēts, ka balansē jātaisa tā, it kā lektu pār grāvīti!). Tas atduras citā ūdens tilpnē, kuras krastos vēl slidotavas, bet turpat blakus jau zaķskābenes.

Tas tikai īsumā par 6 stundu piedzīvojumu, kurā veicām nieka 20 km (tomēr liela daļa bija brišana pa šķietami necaurejamām vietām). Līdz nāvei grūti nebija nevienu brīdi, nīgrums un čīkstēšana arī nepielavījās. Dīvaini, pārsteidzoši. Cilvēku izgudrotas izklaides, lai atgrieztos dabā, jo skaidri zinu, ka Purdibeņa purvā pati nekad nelīstu. Tomēr kāds prieks par to, ka ielīdu.

Caur visām brīžiem aizsvīdušajām brillēm es ieraudzīju pavasari un sajutu viņu sev blakus, burtiski un pārnesti elpojam pakausī un laužot ceļu.

Dīvainie sinonīmi

Stāvot rindā, jāpiebilst, ka gandrīz vienmēr iestājos tajā, kas virzās vislēnāk, pat ja tā ir „ātrā” kase, pārlaižu acis dzeltenās preses virsrakstiem. Uz viena no tiem nodrukāts vaicājums: „Kāpēc dvīnes xxx (tiešām nezinu viņu vārdu!) negrib būt seksīgas?” Uz otra: „Kāpēc dvīnes xxx atsakās fotografēties kailas?” Laikam jau runa ir par vienu un to pašu. Bez piepūles smadzenes atrod atbildi uz pirmo jautajumu ar otro.

Ras(k)oļņik(ov)s

Katru reizi, kad sabrūk kāda pasaule, dūša aptekas, kad gadās kāds itin rūgti norijams kumoss, pārdzīvot (divās atšķirīgās vārda nozīmēs) talkā nāk pazemība. Tā tik aizmirstā, bet tik noderīgā, tik nemodernā, bet mūžīgā, tik grūtā, bet atbrīvojošā. Nesen izlasītajā A.Kronina romānā „Debesu valstības atslēgas” – kas nostiprina Kronina vietu starp maniem iecienītākajiem autoriem – teikts, ka otra cilvēka veiksme ir tavas pazemības mērs. Vai tikai šis nav lielisks brīdis, lai viņu iepazītu mazliet tuvāk? Noslēpumainā kārtā tā visu it kā aizliedz, lai simtkārtīgi atdotu. Ziniet, kopā ar tādu vērti kā pazemība, īstenībā jau nekas nekad nemaz nesagrūst.

Svētdien pirmo reizi šopavasar laiski atlaidusies krēslā uz terases ķēru saules starus un naktī ballējoties laupīto miegu un tā, pašai nezinot, piedalījos putnu dienās. Pie strazdu būra ābelē notiek rosība, ko ar vienu aci vēroju un klausos abām ausīm. Arī Merkelei, kas šodien izpelnījusies iespēju pabūt brīvdabā, putniņi interesē. „Iesim putniņos!”, saka Merkele. „Un krokusiņos,” es piemetinu.

Pie pusdienu galda, uz kura servēta vienkārša, bet garda maltīte, pārmaiņus ar Alīdīti viena otrai lasām Noras Ikstenas jaunāko gara darbu „Dzīvespriecīgais vakarēdiens”, kas garšo tieši tā kā uzrakstīts. Lasot siekalojos gan par valodas lietojumu un ritējumu, gan dzīves uztveres košumu, gan gastronomiskajiem elementiem, kas šajā neparastajā pavārgrāmatā ir sekundāri. Un tā jau ir. Ko gan līdzēs bagātīgi klāts galds ar visizsmalcinātākajiem gardumiem, ja sēdēsim katrs savā galda galā nesapratuši/nesastapuši cits citu, kliegsim un pēc tam aizvainoti klusēsim? Kāds labums no maigi grillētas laša pavēderes lavandas mērcē (impro!), ja pati dzīve negaršos ne pēc kā? Pamatskolas laiks man asociējas ar divu vai triju ēdienu maltīti, kas vienmēr gaidīja atgriežoties mājās. Studiju laiks lāgiem saistās ar makaroniem ar sieru un kečupu/majonēzi, un lētu kagoru. Bet kā toreiz garšoja dzīve! Tagad tai mazliet piemīt uz uguns vārītas zupas garša, kas ir arī brīvības garša. Diemžēl tik pat nedaudz, bet gana, lai justu, tā garšo arī pēc ēdnīcas zupas. It kā ģeld, bet tomēr kaut kā trūkst. Lasītais burtiski mudina rauties ārā un elpot, elpot…

Tikai retu reizi apzinātajā mūžā esmu piedalījusies kolektīvā grāmatas lasīšanā. Šāds piedzīvojums ļoti saliedē. Lasot tu otram atver ne tikai autora, bet arī savas dzīles. Kaut arī vārdi, neatkarīgi no tā, vai lasīti kopā vai atsevišķi, ir un paliek tie paši, kopā uzklausīti kļūst par kopīgu piedzīvojumu. Un tie maina dzīvi. Dzīve taču sastāv (arī) no sīkumiem, kāds man teiks tajā pašā vakarā.

Un pēdējais, ko gribu ir teikt, ir par Noziegumu un sodu. Dostojevska, Ķimeles un personīgo. Pēc izrādes noskatīšanās vismaz gribu mēģināt ņemt rokās N/S un lasīt. Biezas grāmatas mani nebiedē, tik vien kā smagi stiept līdzi. Nedaudz spīta un piespiešanās tas droši vien prasa gan, nav jau nekāds pišanāsundaudzmājas. Arī Alīdīte saka, ka jaunībā viņai šķitis, ka VAJAG visu klasiku izlasīt. Tas laikam tāpat kā kārtošanas un pamācīšanas tieksme, tulkošanas un mākslas mīlestība, un kalni man no viņas iedzimis. Šis ābols no ābeles nav diez ko tālu kritis. Arī nelasīts, Dostojevskis ar Ķimeles un aktieru muti uzrunā, aizkustina, mudina. Tas, ka mudina, man patīk vislabāk. „Tos trīs sapņus, tos gan izlasiet, tie ir tik skaisti, ka nevar parādīt.”

Vispār samelojos, tas bija pirmspēdējais, ir vēl kas sakāms padomā.

„Ritenītī” mani par Ritenīti neviens nesauc, bet tāds es esmu un palieku tik un tā. Aprakstītā notikuma brīdī es jau gulēju, bet citas riteņa detaļas vēl ne, taču riten’s ir un paliek riten’s, lai kur tas būtu. Pēc koncerta Ērgļos, rīta agrumā gaidot pirmo transportu, daži vēl nenokausēti Ritenīši devās uz Vecrīgas hesīti brokastot (modernais brunch ir mīkstajiem un hipsteriem!) un, stāvot rindā ar ritenīša jaku mugurā, kāda sasvinējusies elpa ar manāmu akcentu burto uzrakstu uz muguras: „Ri-te-ni-tis. Eto riepu serviss, da?”

Manas pieczvaigžņu viesnīcas

Pēc Gandra fotovakara atkal uzjundītas ilgas un izvandītas Kaukāza foto mapes. Tālāk daži fragmeti no dienasgrāmatas, kuru, ja saņemšos, reiz publicēšu pilnībā.

15.07.2011."(..) no telts paveras brīnumains skats un vēl pirms tumsas ir klāt lietus, šoreiz arī pamatīga negaisa pavadījumā. No telts, kas tagad atrodas uz tādas kā terases, var lieliski vērot dabas plosīšanos. Šī bija jaukākā „Panorāma” manā mūžā. Reizēm pērkons nogrand tik spēcīgi, ka, šķiet, kalns nolīgojas. Jūties tik mazs un bezspēcīgs dabas varenības priekšā, bet vienlaikus esi pasargāts savā nelielajā aliņā. Līst kā pa Jāņiem, turklāt teltī jauki smaržo pēc meijām, jo zem tās salikti zari, lai mīkstāka guļvieta.

Šī sajūta vēl tagad atmiņā: guļu acīm vaļā, pa atvērto telts priekšpusi skatos kā tumsā šķaidās zibeņi un izgaismo kalnu aprises, jūtu kā nodreb kalns. Atceros, ka bērnībā negaisa laikā laukos slēpāmies zem galda, bet tagad baiļu nav nemaz. Ansis varonīgi izlien ārā sakārtot striķus un mēs iekšā varam skatīties ēnu teātri. Kaut diena šķiet bijusi grūtākā manā mūžā, esmu priecīga, ka manas domas un es līdz ar tām ir brīvas.

Negaisa dārdu ieaijāta laižos miegā."

20.07.2011. "Pēc naktsmītnes sasniegšanas daudz brīva laika, lai darītu neko. Kas kārtis uzsit, kas paguļ. Es izvēlos grāmatu, tad diendusu un kad sāk spīdēt saule un teltī kļūst gandrīz karsts, izmantoju iespēju pazvilnēt ārā. Daži akmeņi, attiecīgi piekārtojot guļammaisu vai jaku, pat ērtāki par klubkrēsliem un ainava interesantāka par jebkuru filmu. Jo augstāk esam, jo ierobežotākas kļūst atrakciju iespējas (bumbu te īsti neuzspēlēsi) un jāizlīdzas ar to, kas pieejams. Vakarā pievēršamies azartspēlēm iekš kazino „Telts”, kur spēlējam pokeru par fiškām izmantojot akmentiņus. Ir mājīgi un sirds klusi gavilē par vienkāršību un pirmatnību, kas te valda."

24.07.2011. "Savu mini nometnīti (šis tiešām platības ziņā kā vienistabas dzīvoklis) sasniedzam, kad jau krēslo, noskatāmies kā padebeši sakrāsojušies rozā toņos un pie miera."

Kā Jonas jau drīz pēc atgriešanās rakstīja: Gory opiati zdut…