Katru reizi, kad sabrūk kāda pasaule, dūša aptekas, kad gadās kāds itin rūgti norijams kumoss, pārdzīvot (divās atšķirīgās vārda nozīmēs) talkā nāk pazemība. Tā tik aizmirstā, bet tik noderīgā, tik nemodernā, bet mūžīgā, tik grūtā, bet atbrīvojošā. Nesen izlasītajā A.Kronina romānā „Debesu valstības atslēgas” – kas nostiprina Kronina vietu starp maniem iecienītākajiem autoriem – teikts, ka otra cilvēka veiksme ir tavas pazemības mērs. Vai tikai šis nav lielisks brīdis, lai viņu iepazītu mazliet tuvāk? Noslēpumainā kārtā tā visu it kā aizliedz, lai simtkārtīgi atdotu. Ziniet, kopā ar tādu vērti kā pazemība, īstenībā jau nekas nekad nemaz nesagrūst.
Svētdien pirmo reizi šopavasar laiski atlaidusies krēslā uz terases ķēru saules starus un naktī ballējoties laupīto miegu un tā, pašai nezinot, piedalījos putnu dienās. Pie strazdu būra ābelē notiek rosība, ko ar vienu aci vēroju un klausos abām ausīm. Arī Merkelei, kas šodien izpelnījusies iespēju pabūt brīvdabā, putniņi interesē. „Iesim putniņos!”, saka Merkele. „Un krokusiņos,” es piemetinu.
Pie pusdienu galda, uz kura servēta vienkārša, bet garda maltīte, pārmaiņus ar Alīdīti viena otrai lasām Noras Ikstenas jaunāko gara darbu „Dzīvespriecīgais vakarēdiens”, kas garšo tieši tā kā uzrakstīts. Lasot siekalojos gan par valodas lietojumu un ritējumu, gan dzīves uztveres košumu, gan gastronomiskajiem elementiem, kas šajā neparastajā pavārgrāmatā ir sekundāri. Un tā jau ir. Ko gan līdzēs bagātīgi klāts galds ar visizsmalcinātākajiem gardumiem, ja sēdēsim katrs savā galda galā nesapratuši/nesastapuši cits citu, kliegsim un pēc tam aizvainoti klusēsim? Kāds labums no maigi grillētas laša pavēderes lavandas mērcē (impro!), ja pati dzīve negaršos ne pēc kā? Pamatskolas laiks man asociējas ar divu vai triju ēdienu maltīti, kas vienmēr gaidīja atgriežoties mājās. Studiju laiks lāgiem saistās ar makaroniem ar sieru un kečupu/majonēzi, un lētu kagoru. Bet kā toreiz garšoja dzīve! Tagad tai mazliet piemīt uz uguns vārītas zupas garša, kas ir arī brīvības garša. Diemžēl tik pat nedaudz, bet gana, lai justu, tā garšo arī pēc ēdnīcas zupas. It kā ģeld, bet tomēr kaut kā trūkst. Lasītais burtiski mudina rauties ārā un elpot, elpot…
Tikai retu reizi apzinātajā mūžā esmu piedalījusies kolektīvā grāmatas lasīšanā. Šāds piedzīvojums ļoti saliedē. Lasot tu otram atver ne tikai autora, bet arī savas dzīles. Kaut arī vārdi, neatkarīgi no tā, vai lasīti kopā vai atsevišķi, ir un paliek tie paši, kopā uzklausīti kļūst par kopīgu piedzīvojumu. Un tie maina dzīvi. Dzīve taču sastāv (arī) no sīkumiem, kāds man teiks tajā pašā vakarā.
Un pēdējais, ko gribu ir teikt, ir par Noziegumu un sodu. Dostojevska, Ķimeles un personīgo. Pēc izrādes noskatīšanās vismaz gribu mēģināt ņemt rokās N/S un lasīt. Biezas grāmatas mani nebiedē, tik vien kā smagi stiept līdzi. Nedaudz spīta un piespiešanās tas droši vien prasa gan, nav jau nekāds pišanāsundaudzmājas. Arī Alīdīte saka, ka jaunībā viņai šķitis, ka VAJAG visu klasiku izlasīt. Tas laikam tāpat kā kārtošanas un pamācīšanas tieksme, tulkošanas un mākslas mīlestība, un kalni man no viņas iedzimis. Šis ābols no ābeles nav diez ko tālu kritis. Arī nelasīts, Dostojevskis ar Ķimeles un aktieru muti uzrunā, aizkustina, mudina. Tas, ka mudina, man patīk vislabāk. „Tos trīs sapņus, tos gan izlasiet, tie ir tik skaisti, ka nevar parādīt.”
Vispār samelojos, tas bija pirmspēdējais, ir vēl kas sakāms padomā.
„Ritenītī” mani par Ritenīti neviens nesauc, bet tāds es esmu un palieku tik un tā. Aprakstītā notikuma brīdī es jau gulēju, bet citas riteņa detaļas vēl ne, taču riten’s ir un paliek riten’s, lai kur tas būtu. Pēc koncerta Ērgļos, rīta agrumā gaidot pirmo transportu, daži vēl nenokausēti Ritenīši devās uz Vecrīgas hesīti brokastot (modernais brunch ir mīkstajiem un hipsteriem!) un, stāvot rindā ar ritenīša jaku mugurā, kāda sasvinējusies elpa ar manāmu akcentu burto uzrakstu uz muguras: „Ri-te-ni-tis. Eto riepu serviss, da?”
