daydreaming is gone

Pirms kāda laika vietā „Vieta” biju uz koncertu, kur vienā no dziesmām skanēja vārdi: „sapnis ir skaists pirms tam pieskaras.” Tieši tā. Kurš gan nepazīst sapņa piepildījuma prieku un eiforiju, kas tik bieži ir īslaicīga un gaistoša? Nereti gaidītā piepildījuma vietā jāsaskaras ar tukšumu, jo izrādās, ka īstenība tik ļoti atšķiras no sapņa, ka tev tā nemaz vairs nav vajadzīga, kaut arī tā jau eksistē. Tādēļ jau sapnis ir sapnis, ka tam nav liela sakara ar realitāti. Pieķēru sevi pie pārsteidzošas saprašanas, ka neiztēlojos „lietu,” pēc kuras tomēr patiesi ilgojos, un ne tāpēc, ka to nespētu. Būtu tikai pamatoti apgalvot, ka tā ir aizsardzība pret iespējamo vilšanos un sirdēstiem. Taču drīzāk tā ir realitātes aizsardzība pret piesārņojumu. Sapņa neesamība atstāj brīvu vietu īstenībai. Tad nu tas vairs nav sapnis, bet gan cerība. No sapņa līdz cerībai.

Un vēl… tas nu ir noticis! Es spēju priecāties par to, kas nenotika! Droši vien arī tas ir posms maršrutā sapnis – cerība.

vainīgs prieks

Viņas guļ zem mana galda un zina, ka pavisam drīz taps pieradinātas. Viņām noteikti būs vārds, tikai es vēl nezinu kāds. Viņas ir skaistas un, kā jau sievietes novecojot, tikai pieņemsies skaistumā. Viņas piedzīvos un pārdzīvos daudz interesantu dienu un nakšu, kilometru un stundu. Viņas man daudz ko iemācīs. Viņas aizvedīs mani prom un pēc tam atvedīs atpakaļ. Varbūt kādu reizi viņas mani pievils, bet es tik un tā piedošu. Viņu priekšā es šodien salūzu. Iepazīstieties, Salomon XR Crossmax Guidance CS (pirmo reizi zinu modeļa nosaukumu, tik ļoti man rūp!).

hehehe

Ja tev bieži lūdz kaut ko izdarīt kā pakalpojumu, tad vari uzskatīt, ka tev tas labi sanāk. Bet, ja tev lūdz paklusēt, tad zini, ka tā gluži nav.

prāta savilcējs

Teātris zip ir projekts, kurā sestdienu vakaros LTV1 rāda senākas un jaunākas teātra izrādes, kuras nevar redzēt telpas vai laika radīto šķēršļu dēļ. Viena no pirmajām Teātris zip demonstrētajām izrādēm bija Ibsena lugas "Brands" 1975.gada iestudējums Dailes teātrī (ieraksts no 1980.gada) ar Juri Strengu un Ausmu Kantāni galvenajās lomās. Esmu pateicīga, ka man bija iespēja redzēt šo šedevru, jo 80.gadā es uz to nu nekādi nevarēju ierasties.

Tajā sestdienas vakarā man acis lipa ciet, bet ļoti gribējās redzēt izrādi, ko dēvē par  vienu no pasaules leģendārākajām. Tēma: varonis-ideālists pretstatā pelēkajai masai, kurš iestājas par ideāliem, kas savukārt prasa upurgatavību, ne tikai sevis, bet arī citu aizliegšanu, nošķirtību. Starpbrīdī studijā diskutēja par to, vai izrādes tēma ir aktuāla mūsdienām un vai dzejā runāts teksts vispār sasniedz mūsdienu skatītāju. Aktualitāte ir mūžīga, taču mūsu uztvere, šķiet, kļuvusi ierobežota. Lai gan (un varbūt tieši tāpēc, ka) ir informācijas laikmets un katru sekundi rodas miljoniem informācijas vienību, uztvere ir kļuvusi selektīva. Prāts var nebūt gatavs. Teksta piesātinātība un blīvums man neļāva atslābt ne uz mirkli, domas nokaitētas, jo nedrīkst palaist garam ne vārdiņa. Otrajā cēlienā, sekojot raidījuma vadītāja (O.Rubenis) piemēram, ņēmu pie rokas papīru un rakstāmo un sāku pierakstīt citātus, jo to bija tik daudz un šķita tik vērtīgi, ka grūti paturēt prātā kaut daļu.

Tātad, IBSENS. BRANDS. Raidījuma apakšvirsraksts: Vai Dievs bija humāns pret savu dēlu?

II

• Ikkatra laika paaudze iet pēc viņai iespējamā ceļa.
• Gan reiz sapratīs: īsti uzvar tas, kas kritis.
• Lai iemīlētu pasauli ir jāiemīl viens pasaulē .
• Tev piedots tiks, ka neiespēj, bet nemūžam ne, ja negribēji.
• Ja nav tev sirdī žēlsirdības, tu nožēlojams tukšinieks.
• Visvairāk zaudē tas, kam atņemtas ciešanas.
• Tikai sāpēs pārbaudītos balta laimes roka glauž.
• Uzvar, kas spēja atteikties. To, ko esi atdevusi, mūžam esi ieguvusi.

III

• Katrai lietai savs laiks un mērs.
• Kāpēc krustu uzņemties mums ir pienākums?

Nobeiguma vietā: Nākamā Teātris zip sesija jau šo sestdien, šoreiz Čehova "Kaija".

 

Prieks - pārsteigums - patiesība

Visīgnākais šoferis esmu pie velosipēda stūres, jo īpaši tajās retajās vietās, kas ir marķētas kā velosipēdistu celiņi. Cepos, jo no velosipēdista-idiota (tāda, kas brauc visur un kā vien grib) esmu kļuvusi par puslīdz zolīdu braucēju, un tāpēc gribas, lai mani respektē vismaz kājāmgājēji. Slaistās pa braucamo daļu tur visādi… eh, būtu man būtu zvaniņš-ūdenspistole. Savas velokomjūtera karjeras sākumā teju vai apsvēru domu pārtraukt pārvietoties ar velosipēdu, ja jau tas manī kurina tādas nejaukas jūtas un dusmas. Brauc pukšķēdams kā mopiņš. Tagad esmu pieradusi un nomierinājusies. Vienu rītu pie luksofora kamēr gaidu zaļo jūtu, ka kāds atstutējas pie mana bagāžnieka. Atmetu galvu atpakaļ, tur tantuks piesēdis uz mana bagāžnieka. Smaida. Es pretī. Prasu, vai pavizināt. Jopkupēteriene neko, tik smaida un tad nokāpj nost. Rīta prieks. Mopiņam jauna sirds.

Dievam ir kolosāla humora izjūta, ka es jums saku! Man mugurā balta blūzīte un stratēģiski svarīgs uzdevums – saglabāt to tādu pat līdz vakaram. Pusdienojot pilnīgi jūtu, ka riskēju uzlikt kādu biešu kleksi vai apspeķot rišiņu. Bet, nē, viss tā arī paliek glīts un neaptraipīts. Nevainīgs. Pienāk vakars un paraujas diedziņš, bet diedziņa galā poga. Ne vairāk, ne mazāk kā tieši vēderam pa vidu ir šīs pogas iztrūkums. Vakara pārsteigums. Dekoltē uz vēdera.

Nejauši saskrienoties ar bijušo kursa biedreni, nonācām pie atziņas par to, ko mums devusi mutiskā tulkošana. Sinhronajā tulkošanā ir TIEŠI tāpat kā dzīvē: kas pateikts – pateikts, izdarīts – izdarīts. Kontrolē to, ko tu dari, ja kļūdies – izanalizē kļūdu, atzīsti to, nožēlo, bet nekavējies pie tās, neskaties atpakaļ, dzīvo tagad, skaties uz priekšu. Nekādu vai-vai-vai. Īzī. Nemeditē pagātni, piedzīvo tagadni.

Vēl dažas klusās dabas

Viegla un smaržīga, lai arī tik īsa un reizēm vēsa, tomēr vasara. Tāda ir dzīve.

eM-Ī-eL-U.