Jau nedēļu vēlos kaut ko uzrakstīt – kopš sveču dienas. Starp citu, tautas ticējumi vēsta, ka, ja sveču dienā kaut uz brīdi uzspīd saule, būšot laba vasara; laba – laikam domāts saulaina. Vispirms par sniegu. Pagājušajā nedēļā par spīti pirmdienas lielajam putenim, otrdien vismaz Rīgā uz brīdi spīdēja saule, padarot pasauli nevis vienkārši balstu, bet žilbinošu. Bridu pa netīrītajām ielām un smaidīju. Kā lai nesmaida – tranktorītī-sniega šķūrī priecīgi dragā šoferis, kājas slīd uz visām debespusēm, izņemot līkumu, iešļūcu iekšā tantiņā, no transporta var izkāpt tikai pārvarot kupenu, kas vismaz līdz ceļiem. Mašīnu troksni slāpē sniegs, liekas, ka eju pa ielu viena pati kaut arī blakus uz brauktuves neparasti gara auto rinda. Domāju, kāpēc par sniegu saka, ka to „tīra” kaut arī rīkojas ar lāpstu? Citiem darba rīkiem ir savi darbības vārdi: ar grābekli grābj, izkapti – pļauj, kapli – kaplē, labi, jā, ar lāpstu rok (vai varbūt arī „lāpsto”?), bet vari arī sniegu? Nosacīti. Vajadzētu kādu labāku vārdu. Dīvaini, ka Grīziņkalnu, piemēram, tīra vesela brigāde (laikam „100 latu programmas” dalībnieki, kas strādā „Rīgas dārzi un parki”), bet blakus Pērnavas iela ir brienama. Neloģisks darba un enerģijas sadalījums. Šajā pašā sakarā diena.lv lasīju rakstus Rīgas Domes vadītāju solījumiem „novērst haosu”, „izvest sniegu” utt. Vienu no retajām reizēm bija interesanti palasīt komentārus – asprātīgus un politiskus, viens no labākajiem jaunvārdiem, ko tur atradu „Ušlers”. Jocīgi, ka pie mums pat dabas parādības (sniegputenis) kļuvušas politiskas. Sniegs, šis apolitiskais baltums, ko pati savām rokām šķūrēju.
Pastāstiņš par sakritībām. Situācija šāda: kolēģe piektdien saka, ka varētu pirmdien uz darbu nenākt, bet tā „nejauši” – tikai pirmdien to paziņojot priekšniekam (tagad pareizi esot lietot „tiešais vadītājs”). Pirmdienā viņa tomēr ir ieradusies, jo sirdsapziņa esot likusi, bet ap pusdienlaiku izrādās, ka pats tiešais vadītājs devies 3 dienu komandējumā par to neapziņojot, laikam jau tāpēc, lai peles pa galdu nesāk dancot, kamēr runcis prom. Kolēģe priecīgi saberzē rokas, meklē autobusa sarakstu – dosies mājās agrāk! Telefona zvans, izbrīns, skriešana – izrādās dzīvoklis pludo un jābrauc gribot negribot. Vai jau piektdien intuīcija čukstēja, ka labāk palikt mājās? Kā šo nosaukt: dots devējam atdodas vai nemaini domas?
Mans pēdējo dienu muzikālais hīts: U2 white as snow. Pieminot šo dziesmu, varu teikt, ka gribas noskatīties arī filmu „Brāļi”. Protams, ne tikai skaņu celiņa dēļ.
Pastāstiņš par sakritībām. Situācija šāda: kolēģe piektdien saka, ka varētu pirmdien uz darbu nenākt, bet tā „nejauši” – tikai pirmdien to paziņojot priekšniekam (tagad pareizi esot lietot „tiešais vadītājs”). Pirmdienā viņa tomēr ir ieradusies, jo sirdsapziņa esot likusi, bet ap pusdienlaiku izrādās, ka pats tiešais vadītājs devies 3 dienu komandējumā par to neapziņojot, laikam jau tāpēc, lai peles pa galdu nesāk dancot, kamēr runcis prom. Kolēģe priecīgi saberzē rokas, meklē autobusa sarakstu – dosies mājās agrāk! Telefona zvans, izbrīns, skriešana – izrādās dzīvoklis pludo un jābrauc gribot negribot. Vai jau piektdien intuīcija čukstēja, ka labāk palikt mājās? Kā šo nosaukt: dots devējam atdodas vai nemaini domas?
Mans pēdējo dienu muzikālais hīts: U2 white as snow. Pieminot šo dziesmu, varu teikt, ka gribas noskatīties arī filmu „Brāļi”. Protams, ne tikai skaņu celiņa dēļ.
Jālasa http://miljons.com/, tad zināsi jaunākos politiķu vārdus :)
AtbildētDzēst