dipadu dapadu

Tuvojas mans otrais skrējiens pēc zelta medāļa. Tik vien tam vajag kā grīdā iespiesta pedāļa (lasi: šajā nedēļas nogalē braucam uz Viļņu skriet pusmaratonu).
Atsākušās unigaitas. Starp citu, kamēr vēl gaišs un labāk var saskatīt, puiši, kam interese, nāciet pastaigāties pa Visvalža ielu ap plkst.18:00 – tur varbūt varat satikt savu liktenīgo meiteni, pietiks visiem un visām gaumēm. Gotietes un špiļku cienītājas, linu lindrakos tītas un skūtas, ādas kožakos un uz velosipēdiem, kalsnas un druknas, cigarešu dūmos tītas un par Dostojevski domājošas, bārbijas arī. Turpināt? Noplaks pirmā septembra entuziasms un viņu kļūs mazāk, tādēļ nāciet tagad. Diez, kur tāda vieta, kur puiši tādos daudzumos un klāstā drasē? Vispār es tikai gribēju sacīt, ka šoreiz nodarbību grafiks man tā salāgots, ka iespējams 4dienās varēšu atsākt dancot. No vienas puses prieks, jo ļoti gribas un patīk - ai, tas nekas, ka varbūt nesanāk -, bet no otras jocīgi atgriezties vietā, no kuras esi bijis kādu laiku prom, un nezini, vai tevi tur gaida un kā būs šoreiz. Katra atgriešanās sākumā ir dīvaina un neveikla. Bet jāmēģina. Otra unilieta, kas mani nomāc, ir brīdinājumi un jau mazliet uz savas ādas izjustais, ka trešais semestris varētu būt visdepresīvākais un grūtākais. Arī tas jāizmēģina, par agri vēl mest plinti krūmājā, kaut reizēm tā vien gribas.

Dipadu dapadu.