Mani atkal pievīlušas manas laika plānošanas spējas, tiesa, šoreiz bez īpašām sekām (vai varbūt ar vēl neredzamām sekām). Nepatīk darbus nodot steigā, jo tad gandrīz visi vārdi kopā virpinās labi, bet, lasot lēni, tas droši vien tā nebūtu (lasiet šo ātri!).
Šis ir pēdējais man zināmais pirmais septembris, ar kuru sākas ne tikai rudens, bet arī mans mācību gads. Ar nostaļģisku piešprici pa logu vēroju bērnus, kas no rīta steidzās uz skolu. Jopropjām baltās blūzēs un ziediem rokās. Bērnība laikam savā ziņā ir vienāda jebkuros laikos, jo bērna prāts vēl lielākoties ir skaidrs un neaptumšots. Sen man tāda vairs nav, tādēļ jo vairāk priecājos, ka mazās lietās šis bērna prāta prieks tomēr uzplaiksnī.
Šodien - un noteikti jau neba ne no šā, ne tā - atcereējos kādu Mērfija likumu (viņam to ir daaaaudz), proti: māte teica, ka šādas dienas būs, bet viņa neteica, ka to būs tik daudz. He, man mammuc's neko neteica, pati uzzināju, ka ir dienas, kad tu, cilvēks, trinies, trinies un nekur nerodi miera. Tāpat kā teju viss šai dzīvē tās nāk un iet nejautādamas. N.B.! Es nesaku, ka tas būtu slikti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru