Kaut arī allaž esmu domājusi, ka apņemties kaut ko darīt/nedarīt/īstenot utt. var ar katru jaunu dienu, mirkli, sekundi un nav nepieciešamas gaidīt jauna gada iestāšanos, tomēr iepriekš man ir bijušas kādas nebūt jaungada apņemšanās. Šo gadu esmu sākusi bez nevienas. Nevaru teikt, ka neko nevēlos mainīt savā dzīvē, apņemties it kā būtu ko - kaut vai agrāk celties no rītiem un vispār savu laiku piepildīt lietderīgāk.
Ir tāds teiciens: "domāju, tātad esmu," bet man gribas to pārfrāzēt un pielāgot savai pašreizējai situācijai: "jūtu, tātad esmu." Kaut arī manas šī brīža sajūtas nav tās pozitīvākās, es turpinu būt. Ir jāturpina būt. Nevar mest visu pie malas un plinti krūmos (izklausās kā pašiedvesma, ne?). Kaut kur lasīju ~ šādus vārdus: neskaties atpakaļ, jo tur jau tu visu esi rezdējis. Zinu. Bet pašlaik tik grūti vērst skatienu nākotnē. Vienīgais, ko pašlaik varu -- vērst to uz debesīm.
Mani ceļavārdi jaungadam: Jes. 43:18-19
Mans novēlējums: NESHĒMO!!! Nepārcenties plānojot un būvējot savas sapņu pilis, vairāk paļaujies un uzticies.
Piekrītu, ka sapņi var iegāzt, bet, vai paļaušanās un uzticēšanās nevar?
AtbildētDzēst