Vērmanes taurētājs

Jau vairkkārt rīta agrumā Vērmaņdārza lielajā krustojumā muzicē kāds vīrietis. Arī šorīt, kad ārā bija vismaz -20C, viņš pūta tauri. He, šķiet, ka tā var "redzēt Rīgu". Viņa muzicēšana nepavisam nav nevainojama, bet tā arvien liek man pasmaidīt un uzmundrina, reizēm pat kādu ceļa gabaliņu gribētu turpināt palēkdamās. Turpmāk kabatā nēsāšu sīknaudiņas. Darīt labu mani, galvenokārt, attur doma, ka gan jau manā vietā to paveiks kāds cits. Cik maldīgi. "Jo manā vietā nedarīs to cits."

divi pagājušās nedēļas "F"

Vakar (26.01.) biju uz JRT izrādi „Fricis Barda. Dzeja. Ambients”. Principā tā ir izrāde, ko varētu „skatīties” pilnīgā tumsā, jo nozīme ir tikai skaņai. Kaut arī izrāde ir nieka 50 min. gara (salīdzinot ar „Latviešu mīlestību,” kas ilgst 3 stundas un vairāk), pieķēru sevi pie domas, ka labprāt izrādi baudītu ieritinājusies segā, gultā, vēlams mājās, tomēr tas ne tādēļ, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka tā vieglāk ķert noskaņu. Izrādē četras aktrīses runā Friča Bārdas dzeju, pamīšus spēlējot kokles (kuru spēli viņas apguvušas veselu gadu pirms izrādes laišanas tautās). Nemelošu sakot, ka nekad iepriekš nebiju dzirdējusi tik skaistu no koklēm izvilinātu mūziku. Vārdu un mūzikas uzburtā noskaņa ir pilnīgs pavasaris, raisošies pumpuri, spilgti zaļa krāsa un harmonija dabā, pat, ja sirds trauksmaini un nemierīgi sitas. Nolaižas tāds kā plāns plīvurs starp skatītāju un Frici (kas runā caur aktirsēm). Atnākusi mājās, sameklēju vidusskolas literatūras klades, kurās esmu spējusi neapskaužami gudri spriedelēt par prozu, dzeju, dramaturģiju, ko tik vien vajag dzīves gudrību un ideālu gaismā, par tiem toreiz zinot vēl mazāk kā tagad. Taisnības labad arī jāpiemetina, ka nevarēju nepamanīt, ka tolaik arī ārkārtīgi sliktu spēju veidot kopsavilkums (nu, labi, nespēju) un atšķirt būtisko informāciju no mazsvarīgās. Izrādes sākuma daļā skeptiski domāju „nu, nu, kurš tad nevar tādas vārsmas sacerēt – pinekļi, rasas lāses glāsti un tādā garā,” bet, izrādei turpinoties, atmetu šīs domas un nevis tāpēc, ka citi tā nevarētu (-gan jau, ka spētu), bet gan tāpēc, ka dzejnieka teiktais nevar būt viltots un nepatiess, turklāt, gribas domāt, ka pazīstu un saprotu kā viņš domājis kaut kripatiņu no teiktā. Pārējais – interpretācija, kas tik un tā (un varbūt tieši tādēļ jo vairāk) uzrunā. Par F.Bārdu manā kladē stāv rakstīts – „zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli”.

Šodien (27.01.) neviļus salīdzinu, vai tik Mārtiņš Freimanis arī nebija ar „zvaigžņu dvēseli”? ~15 gadu vecumā es ļoti spēcīgi spēju sevi identificēt ar viņa sacerēto sapņaino melodiju tikpat sapņainajiem tekstiem. Atceros vasaru, lielu dārzu kaut kur Ventas krastos pie Kuldīgas un sevi starp upeņu un jāņogu krūmiem līkņājot un pleijerī klausoties Tumsu, un attinot arvien vienu dziesmu – „logi mākoņos, lēnām aizveras, atļauj noticēt, neļauj pazaudēt ceļu mākoņos”… Pieļauju, ka arī pati neapzināti esmu iedvesmojusies no šiem tekstiem un mākoņu-asaru-eņģeļu noskaņas, jo tāda valda arī manā agrīnajā daiļradē (lasi: toreiz, kad manu sirdi pirmoreiz plosīja, ak, mīla un dzīves ideālu meklējumi, pierakstītās rindas, to skaļi dēvēju „es rakstu dzeju”). Pašai tagad, protams, kauns lasīt tāpat kā vēlāk iespējams šo. Vēlākajos gados man aktuāla kļuva pavisam cita veida mūzika un vārdi, taču neviens cits žanrs/stils manu pašas radošo izpausmi vārdos neietekmēja tik spēcīgi un vismaz uz papīra nekas no tā nepalika. Daļēji gan jau arī iekšējo nogulšņu dēļ. Pēdējās dienās pa simtu septiņi komats divi, radio Skontooo ļoti bieži skan M.Freimaņa dziesmas, kas jau piemirsušās, bet izrādās tomēr joprojām ļoti spēcīgi spēj iekustināt sirdi. Domāju, ka tas ne tikai tādēļ, ka viņa vairs nav šeit, kaut gan, protams, kas cilvēcīgi var šķist netaisnāks un sāpīgāks par jauna cilvēka aiziešanu?

No teorijas zinot, ka viens no romantisma dzejas pamatelementiem ir krasu pretstatu lietojums, bet no prakses ne tikai tādēļ vien, M.Freimani pavisam mierīgi varētu ierindot mūsdienu romantiķu kategorijā. Ja Bārda ir spilgts latviešu romantiskās dzejas pārstāvis no 19.gs beigām/20.gs. sākuma, tad Freimanis – no mūsdienām. Divi dzejnieki gan jau satiksies. Fricis ar Freimani. Divi F. Fricis Freimanis. Viņi abi tagad jau noteikti zina, „vai aiz beigām kāds ir, vai miers tas vai tukšums vai laime vai klusums” (M.F.).

trīs lietas

Par klusēšanu

Ir bijis, ko teikt, bet nav bijis kam, nav bijis saprotams kā un kāda jēga. Tāpēc arī šis lēciens laikā. Visas draugošanās un čivināšanas citiem rada ilūziju, ka tu esi, ka ar tevi kaut kas notiek, ka tava dzīve virzās. Rada ilūziju, ka zini, kas notiek ar taviem draugiem, kaut patiesībā neesi viņus redzējis jau krietnu laiku un, satiekoties jums īsti vairs nav par ko runāt, jo viss jau zināms, bet dziļāk doties negribas, nav vaļas vai vēl sliktāk – nav vairs dziļuma.

Par dziļumu

Manas maģistrantūras sesijas ir bijušas pašķidras eksāmenu ziņā, tā piemēram šogad jau 3. janvāra vakarā viss bija beidzies. Eksāmens mani sapurinājis un neļauj ieslīgt miegā. Kāda ir atslēga vēl negūtajiem panākumiem? Tulka zināšanas ir tik plašas kā okeāns, tas nekas, ka tikai centimetru dziļš.

Par pelēko krāsu

Šī nav manis izgudrota līdzība, dzirdēju to no kādas žurnālistes, kas pieteica vienu no Latvijas lepnuma kandidatūrām. Ir cilvēki, kas ir kā pelēkā krāsa. Te uzreiz vairums visticamāk padomā, ka tas ir neizteiksmīgs, garlaicīgs, drūms cilvēks, tomēr te runa ir par ko vairāk. Ar pelēko krāsu salīdzināts cilvēks ir tāds, kas ļauj uz sevis izcelties citām krāsām. Celt citus, nevis sevi. Var šķist, ka tad jau tādu cilvēku nevajag pārāk daudz, jo kurš tad būs tas, kas varēs izcelties, ja visi būs pelēki? Katram ir sava pelēkā krāsa/-as – tu manējā, es tavējā.

vai svētki?

Priecājos, ka vakar tomēr aizbraucu uz krastmalu. Kaut arī vakars jau gāja uz izskaņas pusi, cilvēki joprojām pašorganizējušies pie svecīšu liesmās mirdzošā pils mūra dziedāja, siltajai dvašai pār lūpam veļoties un saskaroties ar auksto novembra nakts gaisu. Tādos brīžos tikai interneta komentētājiem ceļas roka nopelt savu tautu. Stāvu pie ar svecēm izliktās Latvijas kontūras un neviļus lūdzos „Dievs, svētī Latviju”.

Cik vien atceros, vienmēr Lāčplēša dienā mamma lika logos aizdegtas svecītes. Padomju/atmodas laikā to darīja daudzi, jo toreiz tā, šķiet, bija ne tikai piemiņas, bet ari klusa protesta liesma. Tagad tādu mirdzošu logu ir arvien mazāk. Šodien ziņās lasu skumju realitāti. Divējāda sajūta, jo vienlaikus esam gan paši savas laimes kalēji, gan kaprači.

Varbūt manam reizēm pāri plūstošajam sentimentam nav īsta pamata, bet es to neizvēlos apzināti. Bet vai iespējams, ka mīlestība uz dzimteni, lai kāda tā pašlaik būtu, ielikta šūpulī, un no tās neatbrīvoties pat ar varu? Tāpat kā es nevaru apturēt savas kājas atskanot tautas ziņģēm un nevaru uz brīdi neapstaties un neaizturēt elpu, ieraugot skaistu ainavu (vienalga – vasaras pilnbriedā smaršojošu pļavu vai sniega placi, kas aicināt aicina tajā iezīmogot sniega eņģeli), un nevaru nenosarkt pēc trīs vīna malkiem. Kāds cits noteikti var, bet es ne.

Nereti var atrast arī ļaudis, kas, dzimtenē dzīvojot, jūtas kā trimdā – un man šķiet brīvprātīgā. J.Jaunsudrabiņam būtu ko teikt.

Latvi, lai kuŗā zemes daļā tu nonāktu, — piemini Latviju!

Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda pa šo; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes.

Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem; ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem; bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā, — nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus.

Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla brīnišķīga sala pasaules jūŗā, uz kuŗu vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam, Diena vai nakts, vakars vai rīts, — turi viņu prātā, iemīli viņu arvienu dedzīgāk.

Piemini Latviju!

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkuŗā pasaules daļā.

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.

J. Jaunsudrabiņš

mazas pārdomas par laika divējādo dabu

"Negribu šais brīvdienās vienkārši laiku nosviest zemē. tapēc nolikšu to laiku zemē lēnām un uzmanīgi"*

Pēdējā laikā šad tad manā audio atmiņā atskan iepriekšējiem pavisam pretēji vārdi no M.Zālītes un J.Lūsēna rokoperas "Kaupēn, mans mīļais", proti: "Laiks mani pakar kā uzvalku skapī,/Kur to ēd visas pasaules kodes (..), Laiks mani pakar kā kreklu uz auklas,/Kur to plēš visi pasaules vēji (..), Laiks mūs pakar kā krustu sev kaklā/Un tiem pāri tek asiņu sāls (..), Laiks mani pakar kā katlu uz uguns/Un tā putra būs jāizstrebj man (..), Laiks mani pakar kā atslēgas vadzī,/Labāk ciet, lai ir cilvēka sirds (..), Laiks mūs pakar kā šūpoles kokā,/Lai mums jūk, kas ir labs, kas ir ļauns."

Jāmāk apieties ar laiku, kad vien vinš pats ir pietiekami vēlīgs un ļaujas.

*šādi twiterī "čivina" kāds zēns ar segvārdu @smurrrenaars.

rītdienu gaidot

Stretch your limits, lift your spirits and aim to the Top.

Salasījos dienasgrāmatas un, vietumis lasot, skudriņas pārskrēja un matiņi sacēlās - tik ļoti arī man kārojas. Rīt pirmā nodarbība!

viens gads un četrdesmit četras nedēļas + simts un viena lieta

Pēc 1 gada un 44 nedēļām savā pirmajā īstajā darba vietā (puķu pārdošana dziļā bērnībā, prakses, ārštats gan bija labs rūdījums, bet ne darba vieta vārda īstajā nozīmē) esmu nomainījusi „krēslu”. Pēdējā dienā bija tā jocīgi celties un zināt, ka aizeju pavisam. Teiciens, ko jau še pat reiz esmu citējusi, ka visas beigas ir skumjas, bet sākumi bailīgi, šoreiz bija daļēji patiess, jo, aizejot nejutu skumjas, toties jaunā sākuma priekšā mazliet trīsēju gan.

Vakar pagarākā brīvbrīdī centos izkristalizēt domu par iespējamo maģistra darba tēmu, tad pievērsos rakstiem un diskusijām par skriešanu līdz uzgāju interesantu emuāru, kas savukārt mani aizdeva uz projektu 101 lieta 1001 dienā. Sākumā ļoti entuziastiski domāju, ka man arī noteikti to vajag, bet pēc brīža neradu pamatojumu, kāpēc lai to darītu. Beigu beigās ar svaigāku galvu šorīt izlēmu, ka tomēr pamēģināšu vismaz uzskaitīt to 101 lietu/darbu un tad varbūt arī pievarēt to. Vēl neesmu izlēmusi, vai piemērot sev arī kādu sodu, ja neizdosies. Katrā ziņā domas lido un top.

Vēl kāds personiskas dabas jautājums - vai jums kādreiz ir gadījies nopirkt zobu diegu, kas ir ... par resnu?:D