jūnija atziņa

Padoms, ko esi devis citam, reizēm var izrādīties gaužām nederīgs tev pašam.

Tomēr. Baudiet mirkli!

I have never been in Kazakhstan before

"Mēs tādu valūtu neapkalpojam," skan vairums atbilžu no bankām, kurās mēģinu noskaidrot, vai piedāvājumā ir Ukrainas grivnas. Nekas, ņemšu bakšus, valūta taču. Es jau nāku!

ko es šonedēļ nedarīju

Dīkas darba nedēļas ražīgs noslēgums. Tāda sajūta, ka esi visu nedēļu vaiga sviedros rāvies. hehe.

Vēl pa nedēļu paguvu nosaktīties sev netipiski lielu skaitu filmu (2!!!) un abas, miniet, protams, rooomantiskās filmiņas. Pēc manas neizsakāmi lielās vilšanās, noskatoties she's out of my league(turklāt, gan Naumanis, gan Rietuma tai filmai dod 3 acis/zvaigznes???), nolēmu otreiz uz tā paša grābekļa nekāpt, bet vienā upē tā sacīt diveriz neiekāpsi. Noskatījos filmas Notebook un Dear John (abas pēc Nicholas Sparks romāniem, un jāsaka - atrodamas lielas līdzības) un man pat nācās notraust dažu as'ru, ko es neatminos darījusi jau labu laiku. Nevēlos apspriest, cik (ne)reāli šādi notikumi būtu dzīvē, bet kas gan, lai kustina meitenes sirdi siltā vas'ras vakarā, ja ne mīla kaut uz ekrāna skatīta? (Es ironizēju, ja kas.)

Jāsaka, ka filmu Dear John pavadīja vosnotaļ simpātisks skaņuceliņš. Šo meldiņu zināju, bet biju piemirsusi, to noklausaities gan!

un šo arī:

kā es ar savu nūģību cīkstējos

"Njā, atkal smidzina lietus, laiks jau nav nekāds baigi patīkamais... sevišķi ja pa mežu jālodā. Bet toties pēc tam forša sajūta būs, to tak zini... ja neapmaldīsies. Jā, jā, un tad ar to foršo sajūtu slapjam vēl mājās jābrauc. Bet no otras puses - vismaz slapjā teltī nav jāguļ, tas gan būtu jak. Un vēl tiiiik liels gabals ar kājām jāiet. Stulbi, ka nebūs kur pārģērbties. Ha, toties malacīts, ka jau īstās bikses uzvilki. Diez, kur tur somu varēs atstāt? It kā ir redzēts, ka citi tur pat mantas atstāj. Nezin gan, cik tas ir droši... Njā, nu ne jau visi var ar auto ierasties. Vispār šoreiz vieta diezgan izdevīga - var ar sabiedrisko atbraukt. Vē, kājas jau slapjas, tā-tā-tā, un tas ir tikai sākums. Būs kādam jāpalūdz, lai atgādina kompasa lasīšanu, bet kaut kā stulbi tik vienkāršu lietu prasīt. Aj, da labi... Labi, ka anketu jau aizpildīju, atkāpšanās ceļa nav un ņemšu to b distanci. Skriet ta es tagad varu, hehehe.. orientēties gan joprojām komsi-komasa. Nē, nu vismaz aiziešu un paskatīšos kas un kā. Vismaz pastaiga. Zinot sevi, varbūt tiešām tikai paskatīšos," pukojos uz sevi.

Šitā visādi prātuļojot, ceļš īsinās, un labs onkulītis aizved līdz startam. Nu ka jau ta jau. Pārējo visu godam nodarīju - skrēju, apmaldījos, atradu, sekoju citiem (kļūda, kļūda!), brikšņus izbridu un karti šur tur pareizi nolasīju (yeah!), kopā 19KP atradu un ar laiku esmu apmierināta. Paldies arī atceļa šoferim, un vispār mana nenūģiskā puse nebija alojusies - laikapstākļi, džipa un kompānijas trūkums neko neizšķir. Visu izšķir slāpes pēc ... .

Šogad mans magnēts #1

Es tā padomāju -visa dzīve ir tiekšanās uz kaut kādām nebūt uzvarām. Galvenokārt jau pār sevi.
Vēl viens domu grauds, ko jau pasen ieknābāju Jura Rubeņa un Lorensa Frīmena kopdarbā "Krīzes iespējas": ļaunums nevis jāuzvar, bet gan jāiztur.

BioAiris

Stāvu Gaujas krastā netālu no Virešiem un kāds puisis savā lietus jakas kabatā, kas nebija lietota kopš pagājuša gada vasaras, atrod sakaltušu čuņčiņu. Čuņčiņš ir maziņš putniņš. Tā man iesākās triju dienu laivu brauciens pa Gaujas augšteces līkločiem, kopā ar LU Bioloģijas fakultātes studentiem pievarot, ja nemaldos, ap 60km. Zināju, ka Mēmele ir LV-LT robežupe, bet nezināju, ka arī Gauja novelk robežu starp LV un EST. Tas arī bija izvēlētais posms – kur Igaunija ir pa labi, bet Latvija pa kreisi. Biologu (katram vēl sava specialitāte – kam sūnas, kam ķērpji, kam zivis, kam putni, kam aļģes, kam tikai laboratorija utt.) aprindās atrodoties, pamazām pieradu, ka visi kukaiņi tiek ņemti rokās, apbrīnoti, no atmiņu krātuvēm izvilkti to latīniskie nosaukumi, spriests par zemeņu un sparadzeņu lapu atšķirībām, iežu slāņu atsegumiem, Latvijas upēs sastopamajiem gliemeņu veidiem ūūūn tā tālāk. Tagad kārtīgi zinu, kā izskatās neīstā tūsklape un irbene un kāda ir čuņčiņa dziesma. Man izrādīja arī visādus citus putnus, bet atšķirt tos ne pēc izskata, ne dziesmas nevarētu. Vakaros vareni uzdarbojās culex pipiens-i, viņi arī odi.
Gauja kā jau Gauja – lavierē un graužas jaunās gultnēs uz nebēdu, vietām var redzēt arī liecības par pavasara plūdiem, kad ūdens līmenis bija vismaz par 6m augstāks. Otrajā dienā brīžiem pūta tik stiprs vējš, ka brīžos, kad neairējām, mūsu divvietīgo kanoe laiviņu „Medeja” pat pūta pret straumi, vēl jo vairāk – ja gadījās iekļūt atstraumē, no kuras mums, divām pilnīgi neprofesionālām airētājām ar kuslām augšējām ekstremitātēm, ārā tikt bieži bija pagrūti. Pirmajā vakarā braucām līdz Gaujienai, bet otrajā nelielu gabaliņu aiz vietas, kur igauņu Mustjogi ietek Gaujā, uz brīdi to padarot divtik platu un varenu. Otrajā vakarā devāmies ekspedīcijā uz it kā netālo skatu torni Igaunijas pusē, kas beigu beigās izrādījās gandrīz 6km attālumā no nometnes vietas. To sasniedzām, kad jau bija gandrīz satumsis, toties no tā pavērās ārkārtīgi sakaists skats. Tik augstu koka skatu torni nebiju redzējusi, tāpat arī torņa pakājē esti poisi ierīkojuši atjautīgu piknika vietu ar vairāku metru garu grilu. Jāatzīst, ka jau pierobežā kaimiņi pārliecinoši demonstrē savu pārākumu.
Dabas klusums un skaistums apbur. Tur katra diena ir mierīga. Tur ir tik daudz ko uzzināt un noskaidrot.

Paldies, Rimšiņ, ka paņēmi mani līdzi!

Hop!

Saki „hop”, kad esi pārlēcis! Vēl jau visi rezultāti nav zināmi, bet no savas puses beidzot esmu izdarījusi visu, lai pirmais madžistra gads būtu godam pievarēts. Darbi nodoti, esmu noeksaminēta un ar rezultātu gluži apmierināta. Tagad tāds mulsums - ko darīt gaišajos, siltajos vasaras vakaros ar uz trīs mēnešiem atgūto brīvību? Mana apņemšanās sākt „jaunu dzīvi” ar jaunu režīmu pirmajā dienā cieta pilnīgu fiasko, bet otrajā – daļēju. Tātad vēl ir cerības.
Šodien gaidot autobusu, pie pieturas uz ietves daļēji uzbrauca mersis, ieslēdza avārijas gaismas, šoferis izkāpa un pacēla motora pārsegu, aizslēdza savu spēkratu un mierīgā solī devās uz tuvējo tirģeli. Redzams, ka kustības atstrādātas, bet es savā naivumā sākumā nodomāju – aj, nabadziņam mašīnīte sabojājusies (jā, tieši tā – ar visiem deminutīviņiem).

Priecājos par bāleliņa Andra atgriešanos (jipīī-jē-jē!)! Man šķiet, ka šis teiciens, kura autoru diemžēl nezinu, diezgan precīzi raksturo prombūtnes laiku un atgriešanos: beginnings are usually scary and endings are usually sad, but it’s everything in between that makes it all worth living. Tavs pēdējais ieraksts man atsauc atmiņā mana Erasmus laika beigas. Prombraucot gan biju diezgan skaidrā, bet visu situāciju vēroju tā diezgan no malas un secināju, ka eu, ir taču gluži kā filmā; mana dzīve ir kā kino! Mazliet skaudri, bet skaisti, jo pa īstam. Novēlu, lai vismaz daļa no tur iegūtajiem cilvēkiem būtu ilglaicīgi.

uz arvien drīzāku tikšanos!

groziņvakars

Pirms dažām dienām noskatījos filmu „Bucket list”, kurā kā ja droši vien zināt ir par diviem padzīvojušiem kungiem, kas uzzinājuši, ka drīz mirs, cenšas iespēt izdarīt lietas, ko būtu vēlējušies izdarīt dzīves laikā. Jau ieminējos par savu pirms dažiem gadiem veidotu sarakstiņu, ko nesen uzgāju. Tajā minētās lietas nebija diži un grūti sasniedzami mērķi, arī ne tādas , kurām būtu kāda nozīme, ja tajās mērītu dzīves jēgu. Tās bija vienkāršas lietas, tomēr neviltots bija mans smaids brīdī, kad daudzas no tām varēju atķeksēt kā izdarītas. Vēl jo lielāks prieks par to, ka tās nekad nav bijušas par pašmērķi („lūk, šis man jāpadara ķeksīša pēc”), bet gan piepildījušās dzīvei ritot savu gaitu – īstajā laikā, īstajā vietā, ar īstajiem cilvēkiem un īstu impulsu vadītas. Grasos izveidot jaunu sarakstu un arī to ar salīdzinoši vienkāršām lietām (piemēram, kādu grāmatu izlasīt, kur aizbraukt, ko pagatavot utt.), noglabāt to kādā no plauktiem, lai atkal atrastu pēc vajadzīgā laika. Protams, ka šāda uzskaitījuma esamība vai neesamība neietekmē tur ierakstītā piepildīšanos vai nepiepildīšanos, toties pēc kāda laika ļauj redzēt cik pareizā/nepareizā (vispār ko gan šie vārdi nozīmē?) esi gājis vai ļāvis, lai tevi nes. Varbūt, ka tā arī notiek virzība pa dzīvi, – neapzināti piepildot mazos mērķus, kas nemanot ļauj īstenoties lielajam. Bet varbūt vai arī visdrīzāk ir pavisam citādāk nekā nojaušu.

šīs nakts koncerta noskaņās, kā arī gaidot skaistu rītu: