selebreišn!

Izrādās šodien ir svētki – Starptautiskā tulkošanas diena! Kas to būtu domājis, ka tāda pastāv!? Domājams arī Lauris Reiniks to atzīmē, jo savu skrienamo dziesmu izdevis/noskrējis jau 5 valodās (cik man zināms); tāpat atzīmējams notikums ir pirmās latviešu-ķīniešu valodas vārdnīcas izdošana. Vakarā kabīnēs atzīmēsim ar šampanieti un zemenēm!

otrais oktobris

Pa ceļam uz Valmieru, Raganā, ir autobusa pietura, kuras sienu (vismaz agrāk) rotā uzraksts “latiši pidari”. Ar to es tikai gribēju tevi aicināt izmantot savas balstiesības, jo tas, kurš to tur uzrakstīja, 2.oktobrī savējās ies izmantot. Pavisam noteikti. (Reinis Traidās)

Ne visām rakstā paustajām idejām piekrītu 100%, tomēr galvenā doma - par kopīgās nākotnes godprātīgu izvēli - uzrunā spēcīgi.

garā diena

Prāta vētras jaunā dziesma, kas, pirmo reizi to no rīta klausoties, īpaši nepatika, vakarā skan bez mitas: http://diena.lv/lat/izklaide/muzika/skanas/audio-prata-vetra-ieraksta-jaunu-dziesmu-gara-diena

Cik laba ir gara diena un cik labi, ka tās laikā mainās domas. Turpmāk visas dienas - ar prieku, bez steigas, kā vienu dzīvīti, rīkojoties tā, lai nebūtu ko nožēlot. (Foto tieši no vienas tādas dienas, ja rodas jautājums why?).

svaigumi

Personal best (tiesa arī vienīgais) Viļņā gāzts par ~13 min, tas nozīmē, ka iespējams var vēl par vismaz 10min. Šoreiz 1:58:52. To, vai var, gribam notestēt 06.03.2011. semideparis.

Šosestdien no vienas puses iepriecināti par sēņu birumu mežos, bet no otras iebiedēti ar sēņu karbonādēm, mežā ielīdām arī mēs - sēņotāji-idioti. Paši bezgalpriecīgi paņēmuši līdzi čipsus, nevis speķmaizes, kā īstiem sēņotājiem pieklātos, ar groziem rokās šiverējam pa mežu: "kur aug mušmires, tur tuvumā jābūt arī baravikām," saka ģimenes galva. Mājās atgriezušies, studējām literatūru un mēģinājām atšifrēt vai esam salasījuši raganu bekas vai pasarg dies' velna bekas, bet varbūt parastās žultsbekas, un kā atšķirt čigāneni no Patujāra šķiedrgalvītes? Svētdien aizgājām pat uz sēņu izstādi Dabas muzejā, bet arī tur mūsu sēnes izstādītas nebija. Pēc LV pensionāru dzīrēm ar sēnēm tā vien šķiet, ka vismaz mūsmājās sēņu atrakcijām ir "dzīvot vai mirt" pieskaņa. Nu ko, bon apetit!?

Vēl kāda laba ziņa - atradusies sarkangalvīte*! Es jau biju izdomājusi, kur to esmu pazaudējusi, bet nekā! Jaba-daba-dū!
*Sarkangalvīte ir nevis sēne, bet sarkana cepure.

Lai jestra un rudenīgi skaista nedēļa!

dipadu dapadu

Tuvojas mans otrais skrējiens pēc zelta medāļa. Tik vien tam vajag kā grīdā iespiesta pedāļa (lasi: šajā nedēļas nogalē braucam uz Viļņu skriet pusmaratonu).
Atsākušās unigaitas. Starp citu, kamēr vēl gaišs un labāk var saskatīt, puiši, kam interese, nāciet pastaigāties pa Visvalža ielu ap plkst.18:00 – tur varbūt varat satikt savu liktenīgo meiteni, pietiks visiem un visām gaumēm. Gotietes un špiļku cienītājas, linu lindrakos tītas un skūtas, ādas kožakos un uz velosipēdiem, kalsnas un druknas, cigarešu dūmos tītas un par Dostojevski domājošas, bārbijas arī. Turpināt? Noplaks pirmā septembra entuziasms un viņu kļūs mazāk, tādēļ nāciet tagad. Diez, kur tāda vieta, kur puiši tādos daudzumos un klāstā drasē? Vispār es tikai gribēju sacīt, ka šoreiz nodarbību grafiks man tā salāgots, ka iespējams 4dienās varēšu atsākt dancot. No vienas puses prieks, jo ļoti gribas un patīk - ai, tas nekas, ka varbūt nesanāk -, bet no otras jocīgi atgriezties vietā, no kuras esi bijis kādu laiku prom, un nezini, vai tevi tur gaida un kā būs šoreiz. Katra atgriešanās sākumā ir dīvaina un neveikla. Bet jāmēģina. Otra unilieta, kas mani nomāc, ir brīdinājumi un jau mazliet uz savas ādas izjustais, ka trešais semestris varētu būt visdepresīvākais un grūtākais. Arī tas jāizmēģina, par agri vēl mest plinti krūmājā, kaut reizēm tā vien gribas.

Dipadu dapadu.

Rudentiņis un tā sekas manī

Vajag gumijniekus un nopietnu lietussargu.

Tikko nospiedu lēnīgu mušu. Piekritīsiet taču, ka atrast tādu pavasarī vai vasarā ir visai pagrūti. Nevar būt, ka es vienkārši esmu kļuvusi ātrāka.

Šovakar atklāju sveču, siltas tējas, saritināšanās segā un grāmatas lasīšanas sezonu.

Ir omulīgi iekšā, kad ārā lietus čabinās. Vairs nekādu vasaras pārgalvību, kad gribas samirkt līdz pēdējai vīlītei.

Re, ko man vienreiz Vairis parādīja -- ļoti, ļoti iespaidīgi un man kaut kā sasaucas ar šī vakara noskaņu :

pusdienu pauze

Mani atkal pievīlušas manas laika plānošanas spējas, tiesa, šoreiz bez īpašām sekām (vai varbūt ar vēl neredzamām sekām). Nepatīk darbus nodot steigā, jo tad gandrīz visi vārdi kopā virpinās labi, bet, lasot lēni, tas droši vien tā nebūtu (lasiet šo ātri!).

Šis ir pēdējais man zināmais pirmais septembris, ar kuru sākas ne tikai rudens, bet arī mans mācību gads. Ar nostaļģisku piešprici pa logu vēroju bērnus, kas no rīta steidzās uz skolu. Jopropjām baltās blūzēs un ziediem rokās. Bērnība laikam savā ziņā ir vienāda jebkuros laikos, jo bērna prāts vēl lielākoties ir skaidrs un neaptumšots. Sen man tāda vairs nav, tādēļ jo vairāk priecājos, ka mazās lietās šis bērna prāta prieks tomēr uzplaiksnī.

Šodien - un noteikti jau neba ne no šā, ne tā - atcereējos kādu Mērfija likumu (viņam to ir daaaaudz), proti: māte teica, ka šādas dienas būs, bet viņa neteica, ka to būs tik daudz. He, man mammuc's neko neteica, pati uzzināju, ka ir dienas, kad tu, cilvēks, trinies, trinies un nekur nerodi miera. Tāpat kā teju viss šai dzīvē tās nāk un iet nejautādamas. N.B.! Es nesaku, ka tas būtu slikti.

Visa iepriekš minētā un noklusētā iespaidā arī pusdienas bija gaužām dīvainas - tēja, ābols un lockets.