trešdiena, 2011. gada 30. marts

kad nolaižas priekšsajūta

Vēl nav nekā.
Tikai rītiem ir ceriņu garša
Un balta migla
Guļ ābeļu baltajos ziedos
Es atstāšu visu, kas man te ir,
Jo tas nav galvenais.
Un tie, kas zina, kas ir ceļš,
Tie man piedos.
Vēl nav nekā.
Tikai naktīm nav māju miera.
Ceļa stabiņi staigā ap māju
Un pēc manis meklē un jautā.
Zvaigznes pār pilsētu jumtiem,
Zvaigznes pār upju tiltiem
Atspīd motocikla acīs
Dīvaina priekšnojauta.
Vēl nav nekā.
Motoatslēga guļ uz galda,
Benzīns kannā guļ,
Un braucējs guļ miegā grūtā,
Bet uz ceļa seguma melnā
Ar pirmo rīta rasu,
Ar vēl neskarto rīta rasu
Nolaižas priekšsajūta.
Šonakt vēl māju spilvens
Un ziedošas ābeles dārzā
Bet sarkanas debesis aust,
Un sarkani vēji krājas.
Es ticu, ka cilvēkam
Ir tikai viens mūžs.
Es nevaru ticēt, ka cilvēkam
Ir tikai vienas mājas.

I.Ziedonis

trešdiena, 2011. gada 16. marts

Ainiņa pie Mildas

Ieeja nožogotajā teritorijā nu atļauta. Pakājē glīti izkārtoti pārsvarā sarkanbalti sarindoti ziedi un arī košākas pavasara puķes – tulpes, kuru ziedus nokodis mazais saliņš. Vectēvs (pieņēmums) pie vienas rokas atved mazmeitiņu (arī tāpat), otrā tur viņas skolas somu. Viņš noņem cepuri, mazā ziņkārīgi novērtē šo žestu. Brīdis nav ilgs, ar kailu galvu vīrs stāv tikai mirkli, bet, šķiet, paiet mūžība. Es esmu tikai garāmgājējs, bet liekas, ka novēroju visu dzīvi.

Kāds to uzskata par fašismu. Šaubos, ka tie, kas šodienu kaut kādā veidā piemin, pateicas fīreram vai sapņo par āriešu pasauli tīru no citām asinīm. Tie nedaudzie atceras likteni, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ cilvēkus nostādīja konkrētajā pusē. Nekā vairāk. Manuprāt, tā ir personīgas pieredzes un likteņa piemiņa. Tieši tas taču veido pasauli.

piektdiena, 2011. gada 18. februāris

tautumeita ar leduscirtni (vai otrādi)

VeA man bija pasniedzēja, kas mēdza pliķēt sev pa pieri un teikt: „Ilze, Ilze” (tas ir viņas vārds). Mēs vienmēr par to smīkņājām, jo likās, ka viņa tādējādi grib saprast vai sev atgādināt, kas viņa ir. Arī pašreizējais LV prezidents ir uzdevis jautājumu „kas es esmu?”. Un kas es esmu? Vakar atceļā no ikdienas gaitām ar vienlīdz lielu nepacietību gaidīju gan to, kā varēšu izpakot un tuvumā apskatīt nupat iznomāto leduscirtni un dzelkšņu pāri, kas maisā kūļājās gar kājām un mazliet durstīja, gan deju mēģinājumu ar pirkstgalu stiepšanu baleta tipa čībiņās (beidzot tādas esmu iegādājusi un nu vairs neizceļos ar savām (no)lāpītajām pastaliņām), virpuļojošām dubultpolkām, meitenīgu koķetēriju un vieglumu. Pāris stundas vēlāk, kad bija beidzies deju mēģinājums garajos brunčos (jo tuvojas koncerts un jāpierod pie sajūtas, ka kaut kas gar kājām pinas, nu gluži kā leduscirtnis vēl pavisam nesen) un pusnakts vairs nebija tālu, tik pat aizrautīgi kā Keita Midltone smukas un rojālas cepurītes, pielaikoju ķiveri, ķimerējos ap mezgliem un žvadzināju karabīnes. Šie hobiji savā starpā nekonkurē, un man nav jāizvēlas starp pastalām un dzelkšņiem, jo man patīk abi. Bet tik un tā tas man šķiet kaut kas līdzīgs iņ un jaņ, sievišķajam un vīrišķajam. Ne nesavienojama, bet tomēr dīvaina kombinācija – es esmu tautumeita ar leduscirtni (ja mācētu zīmēt, pievienotu karikatūru).

otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Vērmanes taurētājs

Jau vairkkārt rīta agrumā Vērmaņdārza lielajā krustojumā muzicē kāds vīrietis. Arī šorīt, kad ārā bija vismaz -20C, viņš pūta tauri. He, šķiet, ka tā var "redzēt Rīgu". Viņa muzicēšana nepavisam nav nevainojama, bet tā arvien liek man pasmaidīt un uzmundrina, reizēm pat kādu ceļa gabaliņu gribētu turpināt palēkdamās. Turpmāk kabatā nēsāšu sīknaudiņas. Darīt labu mani, galvenokārt, attur doma, ka gan jau manā vietā to paveiks kāds cits. Cik maldīgi. "Jo manā vietā nedarīs to cits."

pirmdiena, 2011. gada 31. janvāris

divi pagājušās nedēļas "F"

Vakar (26.01.) biju uz JRT izrādi „Fricis Barda. Dzeja. Ambients”. Principā tā ir izrāde, ko varētu „skatīties” pilnīgā tumsā, jo nozīme ir tikai skaņai. Kaut arī izrāde ir nieka 50 min. gara (salīdzinot ar „Latviešu mīlestību,” kas ilgst 3 stundas un vairāk), pieķēru sevi pie domas, ka labprāt izrādi baudītu ieritinājusies segā, gultā, vēlams mājās, tomēr tas ne tādēļ, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka tā vieglāk ķert noskaņu. Izrādē četras aktrīses runā Friča Bārdas dzeju, pamīšus spēlējot kokles (kuru spēli viņas apguvušas veselu gadu pirms izrādes laišanas tautās). Nemelošu sakot, ka nekad iepriekš nebiju dzirdējusi tik skaistu no koklēm izvilinātu mūziku. Vārdu un mūzikas uzburtā noskaņa ir pilnīgs pavasaris, raisošies pumpuri, spilgti zaļa krāsa un harmonija dabā, pat, ja sirds trauksmaini un nemierīgi sitas. Nolaižas tāds kā plāns plīvurs starp skatītāju un Frici (kas runā caur aktirsēm). Atnākusi mājās, sameklēju vidusskolas literatūras klades, kurās esmu spējusi neapskaužami gudri spriedelēt par prozu, dzeju, dramaturģiju, ko tik vien vajag dzīves gudrību un ideālu gaismā, par tiem toreiz zinot vēl mazāk kā tagad. Taisnības labad arī jāpiemetina, ka nevarēju nepamanīt, ka tolaik arī ārkārtīgi sliktu spēju veidot kopsavilkums (nu, labi, nespēju) un atšķirt būtisko informāciju no mazsvarīgās. Izrādes sākuma daļā skeptiski domāju „nu, nu, kurš tad nevar tādas vārsmas sacerēt – pinekļi, rasas lāses glāsti un tādā garā,” bet, izrādei turpinoties, atmetu šīs domas un nevis tāpēc, ka citi tā nevarētu (-gan jau, ka spētu), bet gan tāpēc, ka dzejnieka teiktais nevar būt viltots un nepatiess, turklāt, gribas domāt, ka pazīstu un saprotu kā viņš domājis kaut kripatiņu no teiktā. Pārējais – interpretācija, kas tik un tā (un varbūt tieši tādēļ jo vairāk) uzrunā. Par F.Bārdu manā kladē stāv rakstīts – „zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli”.

Šodien (27.01.) neviļus salīdzinu, vai tik Mārtiņš Freimanis arī nebija ar „zvaigžņu dvēseli”? ~15 gadu vecumā es ļoti spēcīgi spēju sevi identificēt ar viņa sacerēto sapņaino melodiju tikpat sapņainajiem tekstiem. Atceros vasaru, lielu dārzu kaut kur Ventas krastos pie Kuldīgas un sevi starp upeņu un jāņogu krūmiem līkņājot un pleijerī klausoties Tumsu, un attinot arvien vienu dziesmu – „logi mākoņos, lēnām aizveras, atļauj noticēt, neļauj pazaudēt ceļu mākoņos”… Pieļauju, ka arī pati neapzināti esmu iedvesmojusies no šiem tekstiem un mākoņu-asaru-eņģeļu noskaņas, jo tāda valda arī manā agrīnajā daiļradē (lasi: toreiz, kad manu sirdi pirmoreiz plosīja, ak, mīla un dzīves ideālu meklējumi, pierakstītās rindas, to skaļi dēvēju „es rakstu dzeju”). Pašai tagad, protams, kauns lasīt tāpat kā vēlāk iespējams šo. Vēlākajos gados man aktuāla kļuva pavisam cita veida mūzika un vārdi, taču neviens cits žanrs/stils manu pašas radošo izpausmi vārdos neietekmēja tik spēcīgi un vismaz uz papīra nekas no tā nepalika. Daļēji gan jau arī iekšējo nogulšņu dēļ. Pēdējās dienās pa simtu septiņi komats divi, radio Skontooo ļoti bieži skan M.Freimaņa dziesmas, kas jau piemirsušās, bet izrādās tomēr joprojām ļoti spēcīgi spēj iekustināt sirdi. Domāju, ka tas ne tikai tādēļ, ka viņa vairs nav šeit, kaut gan, protams, kas cilvēcīgi var šķist netaisnāks un sāpīgāks par jauna cilvēka aiziešanu?

No teorijas zinot, ka viens no romantisma dzejas pamatelementiem ir krasu pretstatu lietojums, bet no prakses ne tikai tādēļ vien, M.Freimani pavisam mierīgi varētu ierindot mūsdienu romantiķu kategorijā. Ja Bārda ir spilgts latviešu romantiskās dzejas pārstāvis no 19.gs beigām/20.gs. sākuma, tad Freimanis – no mūsdienām. Divi dzejnieki gan jau satiksies. Fricis ar Freimani. Divi F. Fricis Freimanis. Viņi abi tagad jau noteikti zina, „vai aiz beigām kāds ir, vai miers tas vai tukšums vai laime vai klusums” (M.F.).

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

trīs lietas

Par klusēšanu

Ir bijis, ko teikt, bet nav bijis kam, nav bijis saprotams kā un kāda jēga. Tāpēc arī šis lēciens laikā. Visas draugošanās un čivināšanas citiem rada ilūziju, ka tu esi, ka ar tevi kaut kas notiek, ka tava dzīve virzās. Rada ilūziju, ka zini, kas notiek ar taviem draugiem, kaut patiesībā neesi viņus redzējis jau krietnu laiku un, satiekoties jums īsti vairs nav par ko runāt, jo viss jau zināms, bet dziļāk doties negribas, nav vaļas vai vēl sliktāk – nav vairs dziļuma.

Par dziļumu

Manas maģistrantūras sesijas ir bijušas pašķidras eksāmenu ziņā, tā piemēram šogad jau 3. janvāra vakarā viss bija beidzies. Eksāmens mani sapurinājis un neļauj ieslīgt miegā. Kāda ir atslēga vēl negūtajiem panākumiem? Tulka zināšanas ir tik plašas kā okeāns, tas nekas, ka tikai centimetru dziļš.

Par pelēko krāsu

Šī nav manis izgudrota līdzība, dzirdēju to no kādas žurnālistes, kas pieteica vienu no Latvijas lepnuma kandidatūrām. Ir cilvēki, kas ir kā pelēkā krāsa. Te uzreiz vairums visticamāk padomā, ka tas ir neizteiksmīgs, garlaicīgs, drūms cilvēks, tomēr te runa ir par ko vairāk. Ar pelēko krāsu salīdzināts cilvēks ir tāds, kas ļauj uz sevis izcelties citām krāsām. Celt citus, nevis sevi. Var šķist, ka tad jau tādu cilvēku nevajag pārāk daudz, jo kurš tad būs tas, kas varēs izcelties, ja visi būs pelēki? Katram ir sava pelēkā krāsa/-as – tu manējā, es tavējā.


piektdiena, 2010. gada 12. novembris

vai svētki?

Priecājos, ka vakar tomēr aizbraucu uz krastmalu. Kaut arī vakars jau gāja uz izskaņas pusi, cilvēki joprojām pašorganizējušies pie svecīšu liesmās mirdzošā pils mūra dziedāja, siltajai dvašai pār lūpam veļoties un saskaroties ar auksto novembra nakts gaisu. Tādos brīžos tikai interneta komentētājiem ceļas roka nopelt savu tautu. Stāvu pie ar svecēm izliktās Latvijas kontūras un neviļus lūdzos „Dievs, svētī Latviju”.

Cik vien atceros, vienmēr Lāčplēša dienā mamma lika logos aizdegtas svecītes. Padomju/atmodas laikā to darīja daudzi, jo toreiz tā, šķiet, bija ne tikai piemiņas, bet ari klusa protesta liesma. Tagad tādu mirdzošu logu ir arvien mazāk. Šodien ziņās lasu skumju realitāti. Divējāda sajūta, jo vienlaikus esam gan paši savas laimes kalēji, gan kaprači.

Varbūt manam reizēm pāri plūstošajam sentimentam nav īsta pamata, bet es to neizvēlos apzināti. Bet vai iespējams, ka mīlestība uz dzimteni, lai kāda tā pašlaik būtu, ielikta šūpulī, un no tās neatbrīvoties pat ar varu? Tāpat kā es nevaru apturēt savas kājas atskanot tautas ziņģēm un nevaru uz brīdi neapstaties un neaizturēt elpu, ieraugot skaistu ainavu (vienalga – vasaras pilnbriedā smaršojošu pļavu vai sniega placi, kas aicināt aicina tajā iezīmogot sniega eņģeli), un nevaru nenosarkt pēc trīs vīna malkiem. Kāds cits noteikti var, bet es ne.

Nereti var atrast arī ļaudis, kas, dzimtenē dzīvojot, jūtas kā trimdā – un man šķiet brīvprātīgā. J.Jaunsudrabiņam būtu ko teikt.

Latvi, lai kuŗā zemes daļā tu nonāktu, — piemini Latviju!

Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda pa šo; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes.

Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem; ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem; bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā, — nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus.

Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla brīnišķīga sala pasaules jūŗā, uz kuŗu vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam, Diena vai nakts, vakars vai rīts, — turi viņu prātā, iemīli viņu arvienu dedzīgāk.

Piemini Latviju!

Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkuŗā pasaules daļā.

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.

J. Jaunsudrabiņš