The slower we move the faster we die???

Liels prieks par latviešu brālīšu Šicu olimpisko sudrabu! Beidzot uz brīdi klusums no burkšētāju puses, kas saka, ka Latvijas delegācija Vankūverā ir tūristi un to vien dara kā tērē nodokļu maksātāju naudu, kas ņirgājas par latviešu slēpošanā iegūtajām vietām 60niekā vai 70niekā, un laikam būtu priecīgi, ja sacensībās piedalītos vien trīs sportisti - lai katram tiek pa medālim! Šogad gan slēpošanā nepiedalās pārstāvis, šķiet, no Kenijas, kas parasti finišā ieslēpoja pēdējais, bet tik un tā vienmēr tika sagaidīts ar gavilēm un ne kā zaudētājs. Tā tikai latvieši katru savējo, kas nepakāpjas uz goda pjedestāla un kuram neliek lauru vainagu galvā, norej un sūta daudzas mājas tālāk. Žēl pašu rējēju, vienmēr brīnos par interneta anonīmo komentētāju nihilistisko attieksmi, tāpēc komentārus cenšos nelasīt. Jocīgi, ka par M.Rubeņa 11.vietu ir daudz vairāk negatīvu komentāru nekā apsveikuma vārdu olimpiskajiem vicečempioniem Šiciem. Man gan šķiet, ka būt kaut pasaules labāko 20niekā (un arī citādākā „-niekā”, kaut simtniekā) ir gods un, protams, gadiem ilga darba rezultāts. Es nevaru sevi piespiest izkāpt no gultas, lai dotos skriet ziemā, kaut esmu apņēmusies trenēties un pavasarī piedalīties pusmaratonā. Es priecājos par katru, kas var!
Vakar manās ausīs nāca arī kāda ļoti skumja ziņa. Jauna, ziedoša, bet jau daudzcietuša cilvēka nāve. Pirmā man zināmā tik jauna cilvēka nāve. Domāju par biezo sniega segu, sasalušo zemi un tajā kopā ar viņas sapņiem un cerībām guldītu jaunu sievieti. Es nejautāju kāpēc, jo uz šo jautājumu atbildes nav, nekad nav un nebūs. Uz atvadām visticamāk neiešu, bet ja iešu un ja būtu vasara, es nestu lielu puķuzirnīšu pušķi – tieši tāpat kā kāzās. Varbūt vasarā...

pārsteigums

Diena kā diena, viss rit savu ierasto gaitu. No galvas zinu, kā daži kolēģi vienbalsīgi pateiks "čau" un sinhroni pacels galvu, kad es atvadījusies iešu ārā pa durvīm. Tas man allaž liek smaidīt. Bet ārā pavisam negaidīts pārsteigums - plkst. 17:30 ir gaišs! Dienas kļūst garākas, un pavasaris tuvojas!

Vai mēs vispār pamanītu, kā paiet gads, ja nemainītos gadalaiki, ja dienas nesarautos un atkal neizstieptos, ja nevajadzētu mainīt sezonas drēbes - kažokus pret plānām kleitām? Pašlaik kūst vēl viena dzīves ziema.

atrgriešanās

uz skatuves dēļiem. Šoreiz ne ar deju kolektīvu (kas gan man tas ļoti patiktu), kur, ja nostulbojas viens cilvēks, to var nepamanīt, bet gan uz skatuves, kur, ja esi muļķa lomā, to pamana gandrīz visi. Pēc ļoti daudzu gadu pārtraukuma (ja nemaldos - 5,5) uz vismaz kādu brīdi - nezin' gan cik ilgu - atkal esmu nokļuvusi pie savas kādreiz tik mīļotās un piekoptās skatuves mākslas. Šoreiz improvizācijas teātrī, spontānu domu un darbību virpulī. "Klauni," teica mana vecmāmiņa, kad pus pa jokam, pus nopietni teicu, ka gribu stāties aktieros. Atgriešanās , lai arī nejauša, gandrīz kā viss dzīvē, ir patīkama un vismaz atlikusī pussezona (jā, dzīvi var mērīt arī sezonās), ceru, būs piepildīta un interesanta.

banaļņiks - galvenokārt par sniegu

Jau nedēļu vēlos kaut ko uzrakstīt – kopš sveču dienas. Starp citu, tautas ticējumi vēsta, ka, ja sveču dienā kaut uz brīdi uzspīd saule, būšot laba vasara; laba – laikam domāts saulaina. Vispirms par sniegu. Pagājušajā nedēļā par spīti pirmdienas lielajam putenim, otrdien vismaz Rīgā uz brīdi spīdēja saule, padarot pasauli nevis vienkārši balstu, bet žilbinošu. Bridu pa netīrītajām ielām un smaidīju. Kā lai nesmaida – tranktorītī-sniega šķūrī priecīgi dragā šoferis, kājas slīd uz visām debespusēm, izņemot līkumu, iešļūcu iekšā tantiņā, no transporta var izkāpt tikai pārvarot kupenu, kas vismaz līdz ceļiem. Mašīnu troksni slāpē sniegs, liekas, ka eju pa ielu viena pati kaut arī blakus uz brauktuves neparasti gara auto rinda. Domāju, kāpēc par sniegu saka, ka to „tīra” kaut arī rīkojas ar lāpstu? Citiem darba rīkiem ir savi darbības vārdi: ar grābekli grābj, izkapti – pļauj, kapli – kaplē, labi, jā, ar lāpstu rok (vai varbūt arī „lāpsto”?), bet vari arī sniegu? Nosacīti. Vajadzētu kādu labāku vārdu. Dīvaini, ka Grīziņkalnu, piemēram, tīra vesela brigāde (laikam „100 latu programmas” dalībnieki, kas strādā „Rīgas dārzi un parki”), bet blakus Pērnavas iela ir brienama. Neloģisks darba un enerģijas sadalījums. Šajā pašā sakarā diena.lv lasīju rakstus Rīgas Domes vadītāju solījumiem „novērst haosu”, „izvest sniegu” utt. Vienu no retajām reizēm bija interesanti palasīt komentārus – asprātīgus un politiskus, viens no labākajiem jaunvārdiem, ko tur atradu „Ušlers”. Jocīgi, ka pie mums pat dabas parādības (sniegputenis) kļuvušas politiskas. Sniegs, šis apolitiskais baltums, ko pati savām rokām šķūrēju.
Pastāstiņš par sakritībām. Situācija šāda: kolēģe piektdien saka, ka varētu pirmdien uz darbu nenākt, bet tā „nejauši” – tikai pirmdien to paziņojot priekšniekam (tagad pareizi esot lietot „tiešais vadītājs”). Pirmdienā viņa tomēr ir ieradusies, jo sirdsapziņa esot likusi, bet ap pusdienlaiku izrādās, ka pats tiešais vadītājs devies 3 dienu komandējumā par to neapziņojot, laikam jau tāpēc, lai peles pa galdu nesāk dancot, kamēr runcis prom. Kolēģe priecīgi saberzē rokas, meklē autobusa sarakstu – dosies mājās agrāk! Telefona zvans, izbrīns, skriešana – izrādās dzīvoklis pludo un jābrauc gribot negribot. Vai jau piektdien intuīcija čukstēja, ka labāk palikt mājās? Kā šo nosaukt: dots devējam atdodas vai nemaini domas?
Mans pēdējo dienu muzikālais hīts: U2 white as snow. Pieminot šo dziesmu, varu teikt, ka gribas noskatīties arī filmu „Brāļi”. Protams, ne tikai skaņu celiņa dēļ.

kāds būsi Tu? Ko izvēlēšos es?

Ventspils pilsētas/rajona avīzes Ventas balss mājas lapā uzgāju blogu sadaļu, kurā ir arī Ventspils Augstskolas profesora Andreja Jaunzema vēstījumi. Lai arī neesmu bijusi šī profesora studente un esmu dzirdējusi tikai atsauksmes, bija interesanti palasīt. Šeit izvilkums no kāda viņa raksta:

Ja tev būtu neveselīgs un slimības izraisošs nams un par šiem trūkumiem zinātu tu viens pats un tādēļ izsludinātu pārdošanu. Vai tu apliecināsi, ka pārdod kaitīgu namu, vai arī noslēpsi to no pircēja?
Ja apliecināsi, tevi gan uzskatīs par krietnu, jo nepiemānīsi, bet tomēr par dumju, jo pārdosi lēti vai nepārdosi nemaz.
Ja noslēpsi, būsi gan gudrs, jo rūpēsies par īpašumu, bet reizē ļauns, jo piemānīsi.
Vēl: ja tu uzietu kādu, kas domātu, ka pārdod misiņu, bet īstenībā tas būtu zelts, vai tu klusētu, lai pirktu lēti, vai atklātu, lai pirktu dārgi.
Protams, dumji šķiet labāk izvēlēties maksāt dārgi.
Viņš pārgāja pie nopietnākiem apstākļiem, kuros neviens nevar būt taisnīgs bez dzīvības briesmām. Viņš teica: taisnīgi, protams, ir cilvēku nenogalināt, svešu vispār neaiztikt. Taču ko taisnīgais darīs, ja piedzīvos kuģa avāriju un kāds fiziski vājāks saķers dēli? Vai viņš neatņems tam dēli, kuram ir pieķēries, un izglābsies, jo vairāk tāpēc, ka jūras vidū liecinieku nav?
Ja viņš ir gudrs, viņš tā rīkosies: citādi viņam pašam jāiet bojā.
Ja turpretī izvēlēsies labāk mirt nekā palaist rokas pret citu, tad viņš ir godīgs, bet dumjš, savu dzīvību nesaudzēdams un glābdams citu.
Tu peldies baseinā. Baseina īpašnieks par tualetes lietošanu prasa divus latus naudas. Vai čurāsi baseinā, vai arī iesi uz dārgo tualeti?
Ja iesi uz tualeti, varēsi pats sevi uzskatīt par krietnu, jo nebūsi čurājis baseinā. Bet citi par tavu krietnumu tā arī neuzzinās.
Ja čurāsi baseinā un tādējādi ietaupīsi divus latus, ko vēlāk ziedosi trūkumcietējam, visa Ventspils tevi uzskatīs par krietnu.

Citus A.Jaunzema ierakstus var apskatīt šeit.

P.S. Kāds arvien turpina pūst sala tauri (mammas epitets, man iepatikās).

kultūrista cienīga nedēļa

Vēlos uzrakstīt par saviem pagājušās nedēļas kultūras notikumiem. Jāatzīst, ka visa nedēļa bija spraiga un intensīva ne tikai šajā ziņā.
Trešdien,20.janvārī, biju uz Metropolitan operā (Ņujorka) iestudēto Bizē Karmenu, ko rādīja forumcinemas. Galvenajā lomā mūsu (latviešu) Elīna Garanča. Pirmo reizi dzīvē man tiešām no sirds, nevis pieklājības pēc, patika opera, esmu sajūsmā! Parasti operas asociējas ar statisku dziedāšanu, ko izpilda korpulentas sievietes un biezā kārtā nogrimēti vīrieši. Vecākas paaudzes radi stāsta, ka kādreiz skatuves pārī tika savietoti savstarpēji pilnīgi nesaderīgi cilvēki (gan vizuāli, gan vecuma ziņā). Skatoties operu kino (skan jocīgi, ne?), ideāli var redzēt visus sīkumiņus, ko skatītājs zālē neredz – katru vaibstu, arī fona aktieru darbu, diriģenta mīmiku, skatuves pārkārtošanu starpbrīdī un exspres intervijas ar māksliniekiem. Mana tīksme iespējams saistīta ar to, ka pirmo reizi saprotu dziedājuma vārdus, proti, opera bija franču valodā, bet subtitri – angliski. Iepriekšējos operas apmeklējumos labākajā gadījumā zināju stāstu, bet te – visas sarunas. Elīnas Garančas atveidotā Karmena bija tik koša, izaicinoša, skaista, valdzinoša, brīvības un mīlestības alkstoša! Latvijas lepnums.
Vakarā atgriezusies no operas mājās, skandināju slaveno Karmenas meldiņu un gandrīz vai pukojos, ka jau nākamajā vakarā man jāapmeklē JRT izrāde (tiesa, sen gaidīta), jo man negribējās lai Karmenas uzkurināto kaisli un sparu nomāc citas emocijas.
Ceturtdien, 21, janvārī, biju uz JRT izrādi Mēnesis un laukiem. Turgeņevs un Ķimele. Smalka pērlīšu un dvēseļu saspēle. Atziņa, kas man aizķērās visvairāk: „mēs ar lielu rūpību izpētām sevi un tad iedomājamies, ka labi pazīstam cilvēkus”. Pēc šīs izrādes iz(d)ejot (he, šis vārds man radās pārrakstoties, bet vispār itin labi iederas) janvāra spelgonī, dungoju kādu melanholisku dziesmu ar vārdiem „mēness balts”, ko uz klavierēm izrādes beigās atskaņoja aktrise Maija Apine savā zemajā balsī. Un paties’ šovakar mēness šaurais baltais sirpis dzidrajās ziemas debesīs izgaismoja sniega kristāliņus uz visgroteskākās vietas – atkritumu konteinera vāka. Smalkums, skaistums, trauslums.. domāju, vai es to visu ieraudzītu, ja ne šī skaistā teātra piedzīvojuma? Domāju, ka ne.
Pirmdiena 25.janvāris – Streiča jaunākais gara darbs „Rūdolfa mantojums”. Atzīšos, ka gaidīju ko vairāk. Diez vai filmu saprastu kāda tālāka zeme par Baltijas valsti. Tāpat domāju, ka arī pēc daudziem gadiem lielai daļai skatītāju (jaunai paaudzei) nebūs skaidri filmas zemteksti un tēli – Sipeniece Aspazijas tēlā, itālis/latvietis Roberto korporeļa lomā (dziedot pie tam!), Gavrilovs kā krogra Gavriloff īpašnieks uc. Citādi – manuprāt, stāsts bez īpaša sižeta, bet par latvietību. Jūtams gada un cilvēka dzīves ritums, latviešu paražas, mūzika – skaista (te kājas pašas cilājas un grib diet, te sirds sažņaudzas un asaras sariešas ... saucējs sa-auca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc’...) Tātad par latvietību. Par būšanu latvietim. Kungam savā zemē. Un laikam tāpēc citiem to nesaprast.

Domāju, kas gan šiem tik atšķirīgajiem stāstiem ir kopīgs? Atbilde ir vienkāršāka par vienkāršu un banālāka par banālu - alkas pēc dzīves piepildījuma. Vai tad ne tieši tādēļ zeme arvien griežas?

Šaubas

Šaubas un neticība svešiniekiem, kuru uzvedība ir mazliet atšķirīga, ir iedzimtas vai iemācītas. Bērnībā māca nerunāt ar svešiem onkuļiem un tantēm, kaut arī viņi solītu bonbonkas un citus gardumus, turēties pa gabalu no čigānietēm, kas piedāvā izzīlēt nākotni, un krieveļiem, kas pat pustukšā sabiedriskajā transportā piespiežas nedabīgi cieši, lai izkacētu manu maciņu. Baidies no svešiem suņiem, jo tiem var būt trakumsērga! Pārskaiti naudu, neatejot no kases! Skrien, ja tumsā tev kāds pārāk raitā solī tuvojas no aizmugures! Šie signāli mūsos ir iekodēti jau bērnībā – pārbaudi, 7 reizes nomēri pirms nogriez, pārliecinies, neuzticies.
Vakar bibliotēkā lavierēju gar plauktiem, meklējot piemērotu literatūru savam universitātes mini-pētnieciskajam darbam. Kāda tumsnēja sieviete labā latviešu valodā, bet ar akcentu, ļoti pieklājīgi uzrunā mani, vaicājot vai varu palīdzēt.
-Jā, varu gan! Sākumā domāju, ka viņai, sauksim par S.kundzi, vajadzīga palīdzība, apejoties ar datoru vai internetu. S.kundze man saka, ka tas būšot uz 5 minūtēm un lai paņemu krēslu. Viņa skatās sludinājumus un nesaprot, kā atbildēt, vaicā man, ko spiest tālāk, kā uzlikt krievu rakstību utt. Beigās sanāk tā, ka es S.kundzes vietā ar kreiso roku (ne visai ērti) rakstu tekstiņu krievu valodā (es un krievu valoda?) , saprotams sākumā – diezgan lēni. Pa vidu viņa pamanās pajautāt, ko es daru, par ko strādāju, iestarpina apmēram šādas domas: „jūs tāda labi kopta, tomēr varat atnākt pie manis uz konsultāciju, par pričosku, tas cels pašapziņu”. Saka, ka viņai angļu valoda esot 8.(!!!) valoda, bet latviešu – 7.! Pēc vārda spriežot varētu būt kāda armēniete vai azerbaidžāniete. Parāda man savu mājas lapu, uzzinājusi, ka tulkoju, prasa, vai gadījumā nevaru iztulkot vienu nelielu tekstiņu („man jums ir piedāvājums”). Manī, protams, uzreiz mostas aizdomas – sak’, gan jau apmānīs. Jāsaka, ka par tulkošanas darījumiem runājot, esmu apmānīta tikai vienreiz, un arī toreiz no cilvēka, no kura to negaidīju (tiesa, to laikam nekad negaida). Visu mūsu kontakta laiku manī bija aizdomas, jau sākot ar to, ka somiņu noliku pretējā pusē. Smieklīgi. Domāju, kāpēc tā? Tiešām patīkama sieviete, ne pārāk uzbāzīga, saruna mums dabīgi raisījās, interesanta. Atvadoties, viņa saka, ka es godīgi esmu nopelnījusi atlaidi konsultācijai. Varbūt jāaiziet, tiešām ilgojos pēc laba matu greizuma!
Turpinot savu ceļojumu starp plauktiem, pa šķirbiņu (kā filmās rāda kadrus starp plauktiem), redzu, ka S.kundze runā jau ar citu meiteni. Vēroju, interesanti, kas notiks tālāk, bet nekas nenotiek, viņai tiešām vajag palīdzību, lietojot datoru.
Kāpēc (vienmēr) raugāmies ar šaubām uz svešinieku, kurš ir gatavs kaut ko dāvāt par velti, ir laipns, atvērts? Kāpēc pavada sajūta, ka viņš/viņa noteikti vēlas man kaut ko atņemt?
Nezinu, varbūt vienkārši iztulkošu viņai tās pāris rindkopas un nosūtīšu pa e-pastu, tāpat. Neliegšos, labprāt to izdarītu. Tāpat. Lai arī uz mani nelūkojas ar aizdomām.